Jezgas zeme

Gadu gaitā Džefersona kungs bija uzcēlis garāžu, iz­būvējis bēniņus, izlauzis dažas istabu sienas, pielicis pie citām sienām plauktus un skapīšus, uzmeistarojis ziemas dārzu, ainaviski iekopis dārzu un pašlaik dar­bojās ap virtuves paplašināšanu. Vismaz tā viņš mēdza teikt. Pēc Džefersona kundzes domām, tas, ko viņas vīrs prata vislabāk, bija radīt nekārtību.

Tieši šajā brīdī elektriskais urbis cītīgi cīnījās ar putekļu sūcēju, jo Džefersona kundze sekoja Džefersona kungam pa virtuvi, pagarinājuma caunili augstu pacēlusi kā gaismas zobenu, iesūkdama putekļus no gaisa, iekams tie paguva nosēsties.

Troksnim vibrējot augšup cauri guļamistabas grīdai, Džo papurinā­ja galvu. Tādā tempā viņš nekad nepabeigs mājas darbu, un, ja tā, tad viņam būs nopietnas nepa­tikšanas ar Diksones kundzi. Viņš paguris vēlējās saprast, kāpēc viņa tētis nebija izvē­lējies kādu jauku, klusu va­ļasprieku piemēram, šahu vai izšūšanu un kāpēc viņa māmiņa nevarēja būt

kaut mazliet mazāk apsēsta ar tieksmi uz tīrību. Un kāpēc viņa māsai Ellai, kurai bija pārbūvētā bēniņu istaba viņam virs galvas, vajadzēja darīt pilnīgi visu no žurnāla šķir­stīšanas līdz skropstu krāsošanai skaļas, dārdošas mū­zikas pavadījumā. Un kāpēc dvīņu iemīļotā rotaļa bija bļaujot vajāt vienam otru augšup un lejup pa kāpnēm.

Džo atvēra rakstāmgalda atvilktni, izņēma ausu aiz­bāžņus un jau taisījās iebāzt tos ausīs, kad Henrijs asins­stindzinoši iekaucās un sāka nikni riet.

"Pietiek!" Džo iekliedzās. Viņš pielēca kājās un traucās pāri istabai. "Henrij!" viņš sauca. "Šurp, draudziņ."

Riešana pieņēmās spēkā. Tā nāca no vannasistabas. Tā­pat kā Marka un Meta sajūsmas spiedzieni.

"Viņš ir te iekšā, Džo," viņi kliedza.

"Henrij!" Džo atkal sauca. "Pie kājas!"

Henrijs izbrāzās uz kāpņu laukuma un, asti luncinot, ar izkārtu mēli nostājās Džo priekšā. Dvīņi parādījās aiz viņa.

"Viņš atkal dzēra no poda," viņi satraukti kliedza. "Tā­pēc mēs norāvām ūdeni!"

Džo paskatījās lejup uz Henrija pilošo, spalvaino purnu. "Tā tev vajadzēja," viņš iesmējās.

Suns laimīgi ierējās un pacēla ķepu. Augšā atvērās Ellas istabas durvis, un mūzika kļuva vēl skaļāka. Atskanēja Ellas saniknotā balss.

"Lieciet tam sunim aizvērties!" vina kliedza.

>

Apakšstāvā elektriskā urbja skaņu pēkšņi aizstāja skaļi āmura sitieni.

"Iesim, draudziņ," teica Džo. "Pazudīsim no šīs trako­mājas!"

Viņš pagriezās un, Henrijam sekojot pa pēdām, nokāpa lejasstāvā, paķēra pavadu no āķa blakus durvīm un jau taisījās iet, kad māmiņa pamanīja viņu.

"LJz kurieni tu iesi?" viņa sauca, pārkliedzot putekļu sūcēju un āmuru.

Vietējā parkā nebija neviena cilvēka. Džo pacēla ko­ciņu, aizsvieda, Henrijs aizdrāzās kociņam pakal un no­meta to viņam pie kājām, gaidot nākamo sviedienu. Džo plati pasmaidīja. Lai cik uztraucoša iegrozījās dzīve, viņš vienmēr varēja paļauties, ka Henrijs viņu uzjautrinās. Viņš pabužināja sunim ausis un otrreiz pasvieda kociņu, tad devās Henrijam pakaļ.

Viņi gāja pa zāli, garām koku pudurim un lejup pa nogāzi. Tuvojoties strautam, Džo uzsvilpa Henrijam, lai tas pienāk klāt, un piesprādzēja pavadu. Ja Henrijs atkal mestos bradāt netīrajā ūdenī, māmiņa sajuktu prātā!

Viņš sirsnīgi paglaudīja sunim galvu. "Nāc, draudziņ, mums jādodas atpakaļ. Tas domraksts pats neuzrakstīsies." Viņš pagriezās, lai ietu. "Mans neparastais piedzīvo­jums," viņš nomurmināja. "Kāds stulbs virsraksts… Hen­rij, kas tev lēcies?"

Henrijs stāvēja pilnīgi sastindzis, spalvas uz muguras bija sacēlušās, ausis un deguns raustījās.

"Kas ir, draudziņ?" Džo nometās ceļos un sekoja suņa ciešajam skatienam.

Henrijs nostiepa pavadu un iesmilkstējās.

"Ko tu redzi?" Džo murmināja. "Taču ne jau vāveri, es ceru. Tu zini, kas notika pagājušo rei… āāāl"

"Āra," atsaucās Džo. Viņš atvēra durvis. "Kur ārā?"

Bet Džo jau bija projām.

Nespēdams nostāvēt mierā ne mirkli ilgāk, Henrijs pēkšņi metās uz priekšu. Galvu noliecis un vadīdamies pēc ožas, viņš drāzās tieši uz prāvu rododendra krūmu,

vilkdams Džo sev līdzi. Labā ziņa bija tā, ka Henrijs vir­zījās uz kāda cauruma pusi lapotnē. Sliktā ziņa bija tā, ka caurums sniedzās tikai suņa augstumā.

"Henrij! Henrij, stāvēt!" viņš kliedza un veltīgi vilka pa­vadu. "Stāvēt! Tu stulbais…"

Teikuma turpinājums pārtrūka, jo Džo tika ievilkts krū­mā un mute viņam bija pilna ar lapām. Viņš pieliecās un, cik vien labi varēdams, ar brīvo roku centās piesegt acis, bet Henrijs vilka viņu dziļāk un dziļāk.

Negaidot zari un lapas sāka sprakšķēt no sudrabainām elektrības šķiedrām, gaiss mirgoja un virmoja, un pildījās ar lēnu, sērīgu mūziku, un piedegušu grauzdiņu smaržu.

"Kas te īsti…" Džo aizrāvās elpā, jo nākamajā brīdī viņš ar galvu pa priekšu tika aizrauts lejup garā, zibošā tunelī. Mūzika pieņēmās spēkā. Deguma smaka kļuva arvien stip­rāka un stiprāka, līdz…

BLĪKŠ!