Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

-    Protams, esmu. Vilku ģintī bija kāda meitene. Taču pēc laika viņa teica, ka mums jāšķiras tādēļ, ka es jopro­jām nevarot aizmirst tavu māti. Viņai bija taisnība.

Iestājās klusums. Tad Toraks jautāja:

-   Kāda bija mana māte?

Finkedlna vaibsti kļuva skarbi.

»

-   Tēvs droši vien tev par viņu stāstīja.

-    Nē. Tas darīja viņu skumju.

Kraukļu vadonis ilgi klusēja. Beidzot viņš sacīja:

-   Viņa pazina Mežu kā neviens cits. Viņa to mīlēja. Un Mežs mīlēja viņu. Finkedīns ar mirdzošām acīm uzlūkoja Toraku. Tu esi viņai ļoti līdzīgs.

Puisis to nebija gaidījis. Līdz pat šim laikam māte viņam šķita nereāla būtne: Staltbriežu sievietes ēna, kas atstājusi viņam zāļu ragu un paziņojusi, ka viņš nepieder ne pie vienas ģints.

Finkedīns ar tukšu skatienu lūkojās uz lazdu. Pēc tam viņš iztaisnoja plecus un novērtēja savu darbu.

-  Starp citu, tu spēji izdzīvot kā izraidītais vienīgi mātes dēļ. Atceries visus, kas tev palīdzēja. Bebrus, kraukļus, vil­kus. Un pašu Mežu. Varbūt tie tevī saskatīja viņas garu.

-   Bet kāpēc viņa mani padarīja par nepiederīgo? Kādēļ? Finkedīns nopūtās.

-   Nezinu, Torak. Taču viņa tevi ļoti mīlēja.

-    Kā tu to zini? Tu nezināji pat to, ka viņai ir dēls!

-    Es viņu labi pazinu, Kraukļu vadonis klusi teica.

-   Viņa tevi mīlēja. Tātad viņa to darījusi tevis labā.

Toraks nespēja saprast, kā var nākt par labu atstumtā un vientuļnieka dzīve.

-   Varbūt, Finkedīns piebilda, atbilde ir meklējama viņas dzimtajā vietā? Vietā, kur piedzimi tu?

-    Biezajā mežā?

Kokus sašūpoja vējš, un tie piekrizdami palocījās.

-    Kad man jādodas turp? Toraks jautāja.

-   Vēl ne, berzdams ģipsi, atbildēja Kraukļu vadonis.

-   Starp Biezā meža ģintīm valda nesaskaņas, un svešinieki

tur nav gaidīti viesi. Būtu muļķīgi doties turp, ja ik brīdi var uzglūnēt Tiazi un Eostra.

No ērgļpapardēm iznāca Beils. Viņš pasniedza Finkedīnam mazu kausiņu ar zilo mālu, un seja viņam bija drūma.

-    Dzirdēju, kā jūs runājāt par dvēseļēdājiem. Nedo­māju, ka jūs tos atradīsiet Biezajā mežā. Man šķiet tie devušies uz salām.

Toraks pieslējās sēdus.

-Ko?

-   Pirms kāda laika Rena man kaut ko izstāstīja. Viņa teica, ka Roņu burvim esot piederējis uguns opāla gabals, kuru tas paņēmis līdzi Jūras dzīlēs. Beils papurināja galvu. Es tā nedomāju. Pesteļošanai vajadzīgās mantas viņš vienmēr glabāja roņādas maisiņā. Kad burvis no­slīka, tā pie viņa nebija. Vēlāk, kad mēs nodedzinājām viņa būdu, akmens neatradās arī tur.

-    Tad jau var būt visādi, Toraks sacīja satrauktā balsī.

-   Pirms salās ieradies tu, Beils teica, kad viņš bija tikai mūsu burvis, mēs retumis uz Klints manījām sārtu blāzmu. Mēs nesapratām, no kā tā rodas. Tagad es to zinu.

-   Uguns opāls, Toraks piebilda.

-   Pirms devos šurpu uz Mežu, Beils turpināja, uz salas valdīja dīvaina spriedze. It kā kāds kaut ko mek­lētu.

Toraks atcerējās Odžu burves pēdējos vārdus. Pēc tam viņš pamanīja, ka Finkedīns nebūt neizskatās pārsteigts.

-   Padomā par to, Torak, viņš sacīja, paņemdams zilo mālu. Ja lauska tava tēva nazī bija pēdējā, kāpēc tad tai dzinās pakaļ vienīgi Odžu burve? Kādēļ kopā ar viņu nav arī Tiazi un Eostra?

-   Tad jau mēs neko neesam panākuši! Toraks iesau­cās. Viss jāsāk no sākuma!

-    Tā gluži nav, Finkedīns iebilda. Soli pa solim. Atceries?

Toraks gribēja kaut ko teikt, taču Kraukļu vadonis jau vāca kopā mantas.

-   Laiks doties atpakaļ, viņš stingri teica. Un, Torak, tagad mēs Rēnai par uguns opālu neko nestāstīsim. Viņai tāpat pietiek, par ko domāt.

Kad trijotne sasniedza apmetni, Rena viņus jau gaidīja. Meitene paskatījās uz Toraka pieri un pamāja ar galvu.

-   Nūja. Es saprotu. Viņa vērsās pie Finkedīna: Taču baltās joslas nav gluži baltas, vai ne?

Kraukļu vadonis paraustīja plecus.

-   Viņš ir iededzis pārāk brūns. Taču tas pāries.

-   Ko tas nozīmē? Toraks nesaprata. Ko tu esi izda­rījis?

Finkedīns satvēra puiša roku un pacēla to gaisā, bet pēc tam uzrunāja visus, kas viņiem tuvojās.

-    Jūs visi esat liecinieki, vīrs sacīja skanīgā balsī. Šis ir mans audžudēls, kas reiz bija izraidītais, bet tagad tāds vairs nav. Viņam nebija ģints, taču kopš šā brīža šo zīmju dēļ viņš pieder pie visām ģintīm!

Cilvēki smaidīja, atskanēja piekrītoša murmināšana, un Toraks saprata, ka tam, ko Finkedīns bija izdarījis ar viņa pieri, ir panākumi.

Beils paskaidroja:

-    Viņš izraidītā zīmi ir sadalījis četrās daļās: katrai no četrām ģinšu grupām viņš ir veltījis citu krāsu. Baltā nozīmē Ledus ģintis, sarkanā Kalnu iemītniekus, zaļā Mežu, bet zilā Jūru. Izskatās iespaidīgi. Jauneklis plati pasmaidīja. Tiešām. Nu ir krietni labāk.

Toraks joprojām prātoja, ko tas varētu nozīmēt, kad no kaut kurienes parādījās Rips un Reka. Reka ar ķērkšanu tracināja nometnes suņus, bet Rips, kas kaut ko turēja knābī, nometa zemē nesamo, kas gandrīz uzkrita virsū Beilam. Pēc mirkļa abi kraukļi, kūleņodami gaisā viens pāri otram un aizsmakušās balsīs ķērkdami, bija jau pro­jām.

Beils pacēla to, ko bija nometis krauklis, un sarauca uzacis.

Lūk! Viņš pasniedza to Torakam.