Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Mišela Peivere Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

.

.

Autores priekšvārds

Toraks dzīvoja pasaulē pirms seštūkstoš gadiem: leduslaikmets bija beidzies un ziemeļrietumu Eiropā, kuru klāja vieni vienīgi meži, vēl nebija attīstījusies lauksaim­niecība.

Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Viņiem nebija ne rakstības, ne metālu, ne riteņu, bet viņiem tos arī nemaz nevajadzēja. Ļaudis lieliski prata izdzīvot bez visa tā. Viņi pazina dzīvnieku paražas un zināja visu par kokiem un akmeņiem mežā. Ja cilvēkiem kaut ko ievajadzējās, viņi zināja, kur to atrast vai kā izgatavot.

Viņi dzīvoja mazās ģintīs un mēdza daudz pārvietoties: dažas no tām palika vienā vietā tikai nedaudzas dienas, bet citas, piemēram, Kraukļi un Vītoli, uzkavējās nomet­nēs vienuviet vairākus mēnešus vai pat veselu gadalaiku, tomēr bija arī ģintis, tādas kā Roņi, kas vienā noteiktā vietā bija apmetušās uz palikšanu. Tādējādi, kā redzams izlabotajā kartē, dažas ģintis kopš notikumiem, kas aprak­stīti "Dvēseļēdājā", bija mainījušas dzīvesvietu.

Kad vācu materiālus "Izraidītajam", es daudz laika pavadīju pie Storsjona ezera Zviedrijas ziemeļos. Tur, stai­gājot pa pavasarīgo mežu, man paveicās dzirdēt aļņu aurus un uziet bebru veidotu klajumu un dambju sistēmu. Aļņu rezervātā es aci pret aci sastapos ar vairākiem aļņiem, ieskaitot dažus jaundzimušus telēnus un bēdīgu gadu vecu jaunuli, kuru nupat bija padzinuši viņa patiešām milzīgā māte.

Doma par grebumiem klintī pie dziedinošā avota radās pēc neaizmirstamu akmens laikmeta mākslas darbu apska­tes Glosā: tie tiek uzskatīti par Toraka laikabiedru dari­nājumiem un ir atrodami netālu no Storsjona ezera. Tur es varēju apskatīt arī lieliskus akmens laikmeta apģērba, mūzikas instrumentu, ieroču un ar aļņa ādu apvilktas laivas atdarinājumus.

Ar Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrības palīdzību man izdevās satuvināties ar dažiem vilku mazu­ļiem: es baroju tos no pudelītes un ar viņiem rotaļājos, bet, kas vissvarīgākais, man radās iespēja novērot, kā tie spēlējas savā starpā un dažu mēnešu laikā no pūkainiem kamoliņiem pārsteidzoši ātri attīstās par vareniem vil­kiem.

Lai gūtu izpratni par čūskām, es ar dažām sastapos Longletā, kur man radās iespēja apmīļot ļoti glītu planku­maino žurkčūsku un divus majestātiskus, ziņkārīgus un ārkārtīgi spēcīgus karaliskos pitonus. Pirms biju paņēmusi rokās čūsku un sajutusi uz sejas tās mēles pieskārienus, rāpulim cenšoties mani izpētīt, es nenojautu, cik čūskas var būt skaistas un apburošas.

Es vēlos pateikties visiem Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrības darbiniekiem par to, ka viņi man ļāva sadraudzēties ar vilku mazuļiem un novērot to attīs­tību; Sjūnam Hegmarkam no Orvikenas, kas ar mani dalījās savās plašajās zināšanās par aļņu dzīvi, par to, ka viņš man ļāva iepazīties ar viņa izglābtajiem aļņiem un to mazuļiem; draudzīgajiem un neiedomājami atsau­cīgajiem cilvēkiem no tūristu informācijas centriem Korkomā un Osterzundā, kuri man palīdzēja sasniegt Glosu un pēc tam aukstā, lietainā dienā nepiespiestā gaisotnē parādīja apkārtni; misteram Derikam Koilam, Londonas Tauera kraukļu kopējam, par to, ka viņš dalījās savās plašajās zināšanās un pieredzē par dažiem ārkārtīgi izci­liem kraukļiem; Darenam Bīslijam un Kimam Takeram no Longletas, kas mani iepazīstināja ar vairākām apbrī­nojami skaistām un apburošām čūskām.

Un beidzot es vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam par nebeidzamo entuziasmu un atbalstu un manai brīnišķīgajai redaktorei un izdevējai Fionai Kenedijai par attapību, uzticēšanos un sapratni.

Mišela Peivere Londona, 2007

PIRMĀ NODALA

Odze noslīdēja lejup pa krastmalu un nolieca gludeno galvu pie ūdens, bet Toraks apstājās dažus soļus nostāk, lai ļautu tai padzerties.

No smagajiem staltbrieža ragiem, kas bija tik ilgi nesti, viņam sāka smelgt rokas, tāpēc puisis tos nolika malā un sakņupa ērgļpapardēs, lai pavērotu. Čūskas ir gudras un zina daudz noslēpumu. Varbūt šī viņam palīdzēs?

Odze nesteidzīgi padzērās. Pacēlusi galvu, tā izšāva mēli un paostīja Toraka smaržu. Pēc tam tā graciozi aiz­vijās projām un pazuda papardēs.

Tā nebija viņam devusi nekādus norādījumus.

"Taču tev nekādi padomi nav vajadzīgi," Toraks sev bēdīgi sacīja. "Tu zini, kas darāms. Izstāsti viņiem. Kolīdz atgriezīsies nometnē. Saki: "Rena! Finkedīn! Pirms diviem mēnešiem kaut kas atgadījās. Tie mani pieveica un man uz krūtīm uztetovēja zīmi. Un tagad…""

Nē, tā nebūs labi. Viņš spēja iztēloties Rēnas seju. "Es esmu tavs labākais draugs un tu man meloji veselus divus mēnešus

Toraks saņēma rokās galvu.