Izraidītais Tumšās Senatnes Stāsti Ceturtā grāmata

Torakam tika aļņa ādā ietverta no līdakas apakšžokļa veidota aproce, lai viņš būtu tikpat veiksmīgs mednieks kā līdaka. Arī viņa nazis bija salabots: dobumā, kur tika gulē­jis uguns opāls, bija ievietots rūpīgi noslīpēts nefrīts.

Kad Rena jau sāka justies aizmirsta, pie viņas pienāca Joluns un kaut ko nolika pie meitenes kājām. Vīrs pakla­nījās un pateicās par piedalīšanos viņa dzimtā Ezera glāb­šanā. Dāvana izrādījās no bebra priekšzoba pagatavots nazītis, kura rokturis bija izgrebts zivs astes veidā.

• Uzlēca saule, un ļaudis beidzot devās pie miera. Pēkšņi Rēnai tuvojās Toraks.

Viņa pielēca kājās un nometa zemē karoti un bļodu, par kuru bija aizmirsusi, ka tā joprojām ir viņai klēpī.

Toraks palīdzēja pacelt mantību un neveikli pamāja ar galvu.

-    Rena…

-    Ko? viņa jautāja skarbāk, nekā būtu gribējusi.

-  Ak, Torak! sacīja Finkedīns, kas bija pienācis nema­nīts.

Pirmo reizi dzīvē Rena nepriecājās ieraudzīt tēvoci.

-   Nāc man līdzi! Kraukļu vadonis teica nesatricināmā balsī.

Toraks atvēra muti, taču tūlīt pat to aizvēra.

-   Uz kurieni mēs iesim? Rena apjautājās.

Finkedīns ar žestu viņu apsēdināja vietā.

-   Nē, Rena, viņš iejūtīgi teica. Man vajadzīgs tikai Toraks. Ar tevi tam nav nekāda sakara.

Puisis uzmeta Rēnai daudznozīmīgu skatienu. Pēc tam viņš sekoja Kraukļu vadonim uz Mežu.

TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODALA

T oraks, sekodams finkedīnam, centās apspiest nepa­cietību.

Tagad, vairs nebūdams izraidītais, viņš cerēja, ka atkal varēs būt kopā ar Renu un Vilku, taču, iespējams, viņš kļūdījās. Kopš plūdiem Vilks nebija rādījies nometnes tuvumā, un, kas attiecās uz Renu, nepateiktie vārdi starp viņiem radīja lielu neveiklību.

Un tagad Finkedīns viņu veda pa aļņu taku un pat nepaskaidroja uz kurieni. Kraukļu vadonis, atspiezda­mies pret nūju, gāja ātri, un uz viena pleca viņam karājās jēlādas kule.

Viņi nebija tālu tikuši, kad Finkedīns apstājās. Nolicis nešļavu zem lazdas, viņš lika Torakam apgulties.

Puisis bija neizpratnē.

Man jāizlabo tavs tetovējums, Finkedīns paskaid­roja. Tu nevari visu atlikušo dzīvi pavadīt ar izraidītā zīmi pierē.

Toraks par to tika prātojis jau agrāk, taču tagad viņš bija nobijies.

-   Vai tu gatavojies to izgriezt?

-    Nē, Finkedīns atbildēja. Apgulies!

Toraks nogūlās uz muguras un nolūkojās, kā Kraukļu vadonis no kules izņem kaula adatu, mazu briežraga teto­vējamo āmurīti, galodiņu un briežādas aizsaini. Kad viņš to attina, izrādījās, ka tur ir okera gabali, baltais ģipsis un zaļais šūnakmens.

-    Es aizsūtīju Beilu atrast zilo mālu, viņš sacīja, it kā Toraks no tā visa kaut ko saprastu. Bet tagad guli mierīgs.

Ievietojis adatu āmurā, Finkedīns starp īkšķi un rādī­tājpirkstu izstiepa Toraka pieres ādu un, laiku pa laikam noslaucīdams zēnam asinis, sāka ātri durstīt, lai izveidotu glītu tetovējumu.

Sākumā tas bija ļoti sāpīgi. Pēc tam vienkārši sāpīgi. Lai aizmirstu sāpes, Toraks pievērsās lazdai. Rieksti joprojām bija zaļi, taču vāvere jau sparīgi ievāca barības krājumus un šad tad pārtrauca savu nodarbošanos, lai pavērotu svešiniekus.

Pēc brīža Toraks paraudzījās uz Finkedīnu.

Uz savu audžutēvu.

Viņš jutās pagodināts un iepriecināts, taču arī apju­cis.

-    Es kaut ko nesaprotu, viņš teica.

Finkedīns neatbildēja.

-   Kad mēs pirmoreiz satikāmies, kad tu saprati, kas bijis mans tēvs, tu sadusmojies. Kopš tā laika man daž­reiz šķitis, ka es tev patīku. Bet dažreiz arī ne.

Uzlicis okeru uz galodas, Finkedīns to ar granīta gabalu sasmalcināja.

-    Es zinu, ka tu biji nikns uz manu tēvu, Toraks piesardzīgi turpināja, taču mana māte… vai arī viņu tu neieredzēji?

Finkedīns turpināja berzt sarkanās zemes asinis.

-   Nē, viņš atbildēja. Es viņu mīlēju.

Mežā atbalsojās putnu dziesmas. Vīgriezēs sanēja bites.

-    Taču viņa mani mīlēja kā brāli, Kraukļu vadonis turpināja. Tavu tēvu viņa mīlēja tā, kā sieviete mēdz mīlēt vīrieti.

Toraks norija siekalas.

-   Vai tādēļ… tādēļ tu vinu ienīdi?

Finkedīns nopūtās.

-   Pieaugot cilvēks dažreiz saslimst ar dvēseļu slimību, Torak. Paša dvēsele grib būt stiprāka un pavēl ģints dvē­selei, ko tai būs darīt. Jāatrod līdzsvars, tāpat kā taisot labu nazi. Man kāds laiciņš tam bija vajadzīgs. Iegrem­dējis briežādas stūri okerā, viņš ieberza sarkano krāsvielu Toraka pierē. Es pārstāju būt greizsirdīgs uz tavu tēvu pirms daudzām vasarām. Taču es viņu nebeidzu vainot tavas mātes nāvē. Joprojām.

-   Kāpēc?

-   Viņš pieslējās dvēseļēdājiem. Kad piedzimi tu, tavai mātei nācās slēpties tālu no viņas ģints. Ja viņš to nebūtu pakļāvis briesmām, viņa joprojām droši vien būtu dzīva.

-   Tētis tā negribēja.

-   Neprasi no manis viņam piedošanu, Finkedīns brī­dināja. Tavas mātes dēļ es tevi pieņēmu. Tavas mātes un tevis dēļ. Es tevi esmu padarījis par savu audžudēlu. Neko vairāk no manis neprasi.

Noslaucījis galodu ar sūnu vīkšķi, viņš sadauzīja šūn­akmeni.

Toraks pētīja tā vīra vaibstus, kuru bija iemīlējis.

-   Vai tu nekad vairs neesi saticis nevienu draudzeni?

Finkedīns savilka lūpas murskulī.