Haks

"Vai tu maz zini, cik daudzi ir miruši šajā iestādē?" viņš uzsauca Rcivcnai, vēršoties pie viņas kā grupas komandiera, tā vienlaikus izrādot cieņu pret viņas spēku. "Cik daudzi vēl mirs, ja tu nedarīsi neko, lai viņiem palīdzētu? Kas tā par glābšanu, ja lu aiziesi tikai ar diviem gūstekņiem, kaut gan šeit ir simti?" Viņš pieklusa, tad turpināja jau mierīgākā balsī: "Manu draugu nogalināja, kad viņš centās palīdzēt taviem cilvēkiem, — vai priekš tevis tas ir sīkums?"

"Ari mūsu grupā viens ir gājis bojā," Reivena aizrādīja, joprojām neatraujoties no ekrāniem. "Es neizjūtu to atbildību, ko tu centies man uzspiest." Viņas balss bija vēsa un acu izteiksme — nenosakāma, kad viņa piebilda: "Vai es brālim kāds sargs?"

Kādu bridi valdīja klusums, Lusils meklēja vārdus, bet Vraits lūkojās viņā tā, it kā gaidītu kādu zīmi. Bet tad no otra telpas gala atskanēja vārga balss:

"Tu esi viņa sargs, tāpat kā viņš tev."

Vraits un Reivcna sastinga, tad atskatījās uz Atriebēju, kas raudzījās uz viņiem nesatricināmā orākula pārliecībā. Vraits pirmais pārtrauca šo mēmo sarunu.

"Mums vismaz jāpamēģina kaut ko izdarīt," viņš tcica.

Reivena novērsās no Atriebējas un vērīgi nopētīja Vraitu.

"Mēs?" viņa pārjautāja. "Tu gribēji teikt, cs, vai nc? Mans pienākums ir izpildīts, Vrait. Tu ieradies pēc Rcičclas, lu dabūji Reičelu. Bei tagad iesim projām."

Kezs alrāvās atpakaļ stūra aizsegā, jo sienā pēkšņi ietriecās lodes. Džīvs lamādamies pārlādēja šauteni un uz labu laimi izšāva ap stūri. Kezs atskatījās. Metrus divdesmit aiz muguras atradās atvērtas durvis, aiz tām — nākamais gaiteņa pagrieziens, kuru apsargāja Fins. Arī viņš šāva, tātad no otras puses tuvojās vēl viena sargu grupa. Džīvs aši palūkojās ap stūri un zibenīgi atlēca atpakaļ.

"Vini nāk un nāk," viņš teica Kezam, kā uzminēdams vina domas: "Mēs nespējam ilgāk noturēties." "Vai man runāt ar Vraitu?" Kczs vaicāja, pamādams roku ar rācijas sprādzi.

"Ej un runā tāpat," Džīvs lika. "Lai saprot, ka mēs nejokojam."

Kezam nevajadzēja ilgāk skaidrot. Viņš metās projām pa gaiteni un ieskrēja vadības centrā tieši tajā mirklī, kad strīds bija pašā karstumā. Vraits un Reivcna kliedza viens uz otru, meitene bija piclčkusi kājās, lai pierādītu savu taisnību. Ali ar savu draugu bažīgi skatījās tc uz viņu, tc ekrāniem, kuros varēja novērot sargu tuvošanos. Kezs satvēra Vraitu aiz rokas.

"Mums jāiet!" viņš uzstāja, nevairīdamies gangstera niknā skatiena. "Mēs vairāk nespējam noturēt sargus."

"Nu redzi," Reivcna ierunājās. "Mēs ejam… ja vien vēl varam."

"Ja tu tagad aiziesi, nekas nemainīsies," Ali draugs mierīgi noteica. "Laboratorija atjaunos darbību, un eksperimenti turpināsies."

"Lusil!" Ali krita izmisumā. "Te ir simtiem ieslodzīto. Kā lu domā viņus atbrīvot, ja mēs paši diez vai tiksim laukā?"

"Tālad, tc ir simtiem cilvēku," Lusils atkārtoja. "Tev nav nc jausmas, cik tūkstoši jau miruši DDP nelikumīgajos eksperimentos, cik daudzi…"

"Pagaidi!" Reivena pavēlēja, un Ali ar Lusilu satrūkās. "Ko lu tcici?" meitene pārjautāja, tumšajām acīm ieurbdamās Lusilā.

"Ka tūkstošiem cilvēku jau miruši," viņš teica. "Tu taču to zināji, vai nc?"

Reivena vairs neklausījās, bet lūkojās uz Vraitu. Pirmoreiz pēc Vraita ierašanās vadības centrā viņa neizskatījās nikna.

"Eksperimenti ir pretlikumīgi," viņa domīgi noteica.

"Un?" Vraits izgrūda.

"Mēs nevaram paņemt līdzi ieslodzītos, bet mēs varam paziņot pasaulei, ka viņi eksistē," Reivcna paskaidroja. Viņa pamāja uz datoriem. "Šajā datu bāzē ir neskaitāmi ieraksti par ieslodzītajiem un to, kādi eksperimenti veikti. Es varu pārsūtīt visu šo

informāciju uz lielo Tīklu, uz visiem ziņu kanāliem. Tādas sensācijas dēļ žurnālisti šeit atskries jau pēc pusstundas." "Vai tu domā, ar to pietiks?" Lusils šaubījās. "Tā tam vajadzētu būt," Vraits tcica, acīmredzot jau pieņēmis lēmumu. Viņš piespieda divus taustiņus uz rokas rācijas un vaicāja: "Džīv, Fin, vai varat noturēties vēl piecpadsmit minūtes?"

"Tas būs sasodīti grūti, bet nāksies," Fins novilka, un tūlīt atsaucās ari Džīvs.

"Tad turieties," Vraits tcica, izslēgdams rāciju. "Ķeries klāt, Rcivcn."

Trīs stāvus zemāk par vadības centru doktors Kaldens uzrunāja sargu vienību, bet satraukto zinātnieku bariņš drūzmējās viņam aiz muguras. Vienkārša ielaušanās teritorijā viņus tā nesatrauktu, taču tur, augšā, ārdās mežonīgs Haks. Viņi bija veikuši eksperimentus tikai ar bērniem, kas vāji apjauta, ko nozīmē būt Hakam, kur nu vēl izmantot šīs spējas. Tagad viņi zināja, ka iebrucēju grupu atbalsta trīs ieslodzītie un viens talantīgs gangsteru Haks no ārpuses.

"Viņa ir pārspējusi datorsistēmas vīrusu," Kaldens nīgri tcica. "Tas nozīmē, ka viņi pārvalda šo vietu."

"Viņu nav daudz, ser," aizrādīja viens no sargiem.

"Ari mūsu nav nemaz tik daudz," iesaucās kāds zinātnieks, un Kaldens saviebās.

"Uzbrucēji jānotver un jāiznīcina," viņš neatlaidās, "tas jāpaveic ātri. Ja kaut vārds nokļūs ārpusē, tiks uzdoti neskaitāmi nejauki jautājumi." Daži zinātnieki satraukti saskatījās, bet daži bija pārāk nobijušies un spēja tikai vērot sargus ar neslēptām cerībām.