Haks

Viņa lūgums netika uzklausīts. Ari šeit lifta pulti aizklāja vairogs. Šoreiz pie darba ķērās Melcks, bet Vraits un Fins vēroja, vai netuvojas apsardze. Mclcks ar lāzeru grieza aizsargplāksni, tas bija rūpīgi veicams darbs, jo varēja viegli saccpināt vadus, un lifts kļūtu nevadāms. Vrails izmantoja, īso atelpas brīdi, lai sazinātos ar Rcivcnu.

"Reivcn?"

"Es šeit," viņa tūlīt atsaucās. "Nekā jauna, brāl."

"Tāpēc jau cs runāju. Vai vari iedomāties, kur ir Ali? Mēs esam atraduši liftu un gribētu zināt, uz kuru stāvu braukt.

"Vienu mirklīti," Reivcna noteica. "Es varu pēc signāla noteikt, kur viņa atrodas. Pagaidi… Cik dīvaini."

"Kas?" Vraits nesaprata, bet Mclcks pēkšņi iesaucās:

"Gatavs ir!"

"Labi nostrādāts," Vraits uzslavēja gangsteri un kopā ar Finu iekāpa liftā. Tad atkal ierunājās rācijā:

"Rcivcn, man vajadzīgs stāva numurs."

"Tur jābrauc ar citu liftu," Reivcna atbildēja ar vilšanos balsī. "Tikai Dievs vien zina, ko tā Ali grasās darīt…"

"Rcivcn!" Vraits jau kliedza.

"Labi, tas pārgāja. Piecus stāvus zemāk," Reivena tcica. "Tagad liec mani mierā. Man pašai pietiek problēmu."

Vraits palūkojās uz Melcku, bet tas jau nospieda pareizo taustiņu.>

"Patiesi ceru, ka tur, lejā, mūs negaidīs nākamais apsardzes bariņš," gangsteris sparīgi leica. "Nezinu, cik ilgi mēs spēsim noturēties."

"Es zinu," Vraita seja nesakustējās ne vaibsts. "Reivena tik un tā liks galā ar drošības sistēmu. Viņai tikai vajag vairāk laika."

Ali baiļojās vakarā izmantot liftu, jo domāja, ka zinātnieki fiksēs neatļautu kustību. Taču Toms uzstāja, ka viņiem jādodas pie Atriebējas, pirms ierodas gangsteri. Ali iedomājās, vai tikai viņa uzstājība nerodas no bailēm, ka citādi viņa Tomu varētu atstāt šeit. Viņu nomāca apziņa, ka Toms viņai netie, taču nācās atzīt, ka tam ir zināms pamats.

Tā meitene, kas Ali bija vēl pirms mēneša, par Tomu daudz neuztrauktos. Taču pēdējo divu nedēļu notikumi bija spēcīgi viņu ietekmējuši. Jau kopš tikšanās ar Rcivcnu Tīklā, beidzot ar DDP aģentiem, kas ieradās viņu apcietināt, it viss lika Ali pārvērtēt attieksmi gan pret sevi, gan citiem. Un jo sevišķi Vraits. Viņa pārliecība, ka Haku iznīcināšana ir pretlikumīga, lika Ali pirmoreiz dzīvē padomāt, ko šie likumi nozīmē citiem cilvēkiem. Laboratorijā pieredzētais pārliecināja viņu līdz galam. Ali zināja, ka nespētu pievilt Tomu un Lusilu. Taču zēni to nevarēja zināt.

Viņiem bija izdevies nemanītiem atbraukt ar liftu līdz stāvam, kurā dzīvoja Reičela. Visos gaiteņos valdīja puskrēsla, un viņi klusītēm zagās gar durvīm.

"Mums vajadzētu viņus pamodināt," Toms ieminējās. "Lai ir gatavi doties prom."

"Labāk nē," Ali nogrozīja galvu. "Kad ieradīsies mani draugi, viņiem tāpat būs nepatikšanu pāri galvai, lai vēl noņemtos ar bērnu baru."

"Tu gribi izvairīties no viņu glābšanas," Toms aizrādīja.

"Es gribu, lai mēs esam dzīvi," Ali nočukstēja. "Negribu uzsākt neko tādu, kas kavētu mūsu bēgšanu." Ja vien neesmu to izdarījusi, viņa nodomāja.

Lusils uzmanīgi pavēra Atriebējas palātas durvis, un vārgajā gaismā viņi redzēja konvulsīvu kustību gultā.

"Kas tur ir?" meitene vaicāja gandrīz spiedzoši, un Ali steidzās viņu mierināt, bet Lusils ieslēdza gaismu.

"Tā esmu es," viņa aši noteica. "Es, Ali. Mēs gribam tev palīdzēt izglābties."

"Glābiņa nav," Reičela paziņoja, un Ali klusībā ievaidējās. Acīmredzot šis bija neprāta periods, un Ali bažījās, vai viņi spēs aizbēgt kopā ar pusjukušu meiteni.

"Mēs tiksim laukā no šejienes," viņa teica, cik klusu vien spēja. "Reivcna nāk, atceries?"

"Reivcna…" Atriebēja atsaucās, ieklausīdamās vārdā.

"Ali," Lusils ierunājās. "Viņa vēl aizvien ir rokudzclžos."

"Zinu," Ali nodrebēja. "Ceru, ka Vraits tiks ar tiem galā. Mums jāpagaida, kamēr viņi atnāk."

"Kaut viņš ierastos ātrāk, citādi mūsu bēgšana beigsies šajā pat palātā," Toms drūmi noteica. Tad viņi sastinga, jo aiz muguras atskanēja balss.

"Jūsu bēgšana jau ir beigusies."

Kezs ielūkojās kādā laboratorijas istabā un saskrējās ar zinātnieku — pirms kāds paspēja ko teikt, Džīvs viņu sagrāba un trieca pret sienu.

"Kur ir jūsu datori?" viņš prasīja. "Atbildi vai mirsti!" Zinātnieks vēroja gangsteri mežonīgās bailēs ieplestām acīm, kad aiz muguras kāds iesmējās. Pagriezies Kczs ieraudzīja Rcivcnu ar interesi noraugāmics Džīvā.

""Atbildi vai mirsti"?" viņa atkārtoja.

"Es neko nezinu!" zinātnieks iesaucās. "Mēs nelietojam datorus!" Džīvs bija pārsteigts, taču Reivena tikai papurināja galvu, un viņas tumšajās acīs iezibējās ledaina liesmiņa.

"Tu melo," viņa mierīgi noteica. "Tev vajadzīgi datori, lai apstrādātu eksperimentu rezultātus. Kur tie ir?"

"Es nezinu," vīrs ievaidējās, bet Reivena asi ietrieca viņam sejā ar pistoles spalu.

"Ātrāk!" viņa neatlaidās. "Vai arī es ļaušu, lai mans draugs tevi nobeidz." Viņa cicši ielūkojās zinātnieka acīs. Kczam salēcās sirds, kad viņš redzēja Reivenas seju. Nekad viņš nebija redzējis kaut ko tik naidīgu. Reivcna bija satracināta par aizkavēšanos, un viņas niknums gāzās pār vīru, kas stāvēja viņas priekšā.

"Tic ir t-tepat," zinātnieks nomurmināja, ledainā skatiena uzvarēts.