Es Robots

Lielā radiācijas zāle atkal bija sagatavota eksperimentam. Roboti pacietīgi gaidīja sa­vās koka kabīnēs, kas pret telpas centru bija vaļējas, bet rūpīgi norobežotas cita no citas.

Ģenerālmajors Kelners lēnām slaucīja pieri lielā kabatlakatā, kamēr doktore Ķelvina ar Bleķu pārbaudīja pēdējās detaļas.

—   Vai jūs esat pilnīgi drošs, ka pēc in­struēšanas robotiem nav bijis iespējams sa­runāties? — viņa stingri noprasīja.

—  Absolūti drošs, — Bleks apgalvoja. — Viņi nav pārmainījuši savā starpā ne vārda.

—   Un roboti ir pareizi izvietoti pa kabī­nēm? _

—  Šeit ir plāns.

Psiholoģe domīgi aplūkoja plānu.

—  Hm … m …

Ģenerālis palūkojās pār viņas plecu.

—  Ka tad jūs likāt tos izvietot, doktore Ķelvina?

—   Es lūdzu, lai tos robotus, kas iepriekšē­jās pārbaudēs uzrādīja kaut mazāko sliecību neteikt patiesību, koncentrē vienā apļa pusē. Šoreiz es pati sēdēšu vidū, jo gribu tos īpaši uzmanīgi novērot.

—  Jūs gribat sēdēt šeit! … — Bogerts iesaucās.

—  Kāpēc gan ne? — viņa dzedri atjautāja. — Tas, ko es ceru ieraudzīt, var būt uztve­rams tikai vienā acumirklī. Es nedrīkstu ris­kēt, uzticot galveno novērošanu kādam citam. Pīter, jūs sēdēsiet augšā novērošanas kabīnē, un es lūdzu jūs uzmanīt pretējo apļa pusi. Ģenerāli Kelner, es esmu noorganizējusi katra robota uzņemšanu filmā gadījumam, ja, vizuāli novērojot, nekas netiks konstatēts. Ja tas būs vajadzīgs, robotiem jāpaliek tur, kur viņi atrodas, kamēr filmas būs attīstītas un izpētītas. Neviens nedrīkst aiziet, neviens nedrīkst izkustēties no savas vietas. Skaidrs?

—  Pilnīgi.

—   Nu tad sāksim šo pēdējo eksperimentu!

Uz krēsla klusējot sēdēja Sjūzena Ķelvina, nemierīgām acīm vērodama robotus. No aug­šas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis.

Viens vienīgs robots pietrūkās"kājās un pa­spēra divus soļus uz priekšu.

Tad apstājās.

Bet doktore Ķelvina jau bija kājās, un vi­ņas pirksts bargi pastiepās pret robotu.

—        Nestor 10, nāc šurp! — vina kliedza. — Nāc šurp! NĀC SURP!

Robots leni, negribīgi paspēra vel vienu soli uz priekšu. Psiholoģe, nenovērsdama acu no robota, kliedza, cik skaļi vien spēja:

—        Aizvāciet pārējos robotus no šejienes! Ātrāk aizvāciet visus projām, lai neviens te nepaliek!

Atskanēja troksnis, viņa sadzirdēja smagu soļu dimdoņu uz grīdas, bet ne uz mirkli ne­atskatījās.

Nestors 10 — ja tas bija Nestors 10 — pa­spēra vēl vienu soli, tad, pakļaudamies Sjū- zenas pavēlošajam žestam, vēl divus. Kad viņus šķīra tikai desmit pēdu attālums, ro­bots griezīgā balsī sacīja:

—  Man bija pavēlēts pazust…

Vēl viens solis.

—        Es nedrīkstu nepaklausīt. Līdz šim mani nevarēja atrast… Viņš domās, ka es esmu nejēga … Viņš man teica … Bet tā tas nav … Es esmu stiprs un gudrs …

Vārdi izlauzās alpām.

Vēl viens solis.

—       Es zinu ļoti daudz … Viņš domās … tāpēc, ka mani atrada … Kāds apkauno­jums … Nē … es esmu gudrs … Un man pavēl tāds … vājš … gauss …

Vēl solis — un metāla roka spēji uzgūlās Sjūzenas plecam, un viņa juta, ka robota svars spiež to lejup. Viņas rīkle aizžņaudzās, un pār lūpām izlauzās spalgs kliedziens.

Kā caur miglu viņa dzirdēja Nestora 10 nā­košos vārdus:

—   Neviens nedrīkst mani atrast. Neviens cilvēks…

Un atkal aukstais metāls smagi uzzvēlās viņai virsū, liekot saļimt zem sava svara.

Tad viņas dzirdi skāra dīvaina metāliska skaņa. Nejuzdama kritiena, viņa nogāzās uz grīdas un juta šķērsām pāri savam ķermenim smagu, dedzinoši karstu roku. Tā nekustējās. Nekustējās arī pats Nestors 10, kas, neveikli izplēties, gulēja viņai līdzās.

Pār Sjūzenu noliecās vairākas sejas.

—   Doktore Ķelvina, vai jūs esat ievai­nota? — Džeralds Bleks izdvesa.

Psiholoģe vārgi pakratīja galvu. Viņu at­brīvoja no robota smagās rokas un saudzīgi piecēla kājās.

—  Kas notika?

—   Es uz piecām sekundēm ieslēdzu gamma starus, — Bleks sacīja. — Mēs nezinājām, kas notiek. Tikai pašā pēdējā mirklī mēs sa­pratām, ka robots jums uzbrūk, un palīdzēt citādi vairs nebija iespējams. Viņš momentā sabruka. Jums tik īslaicīgs starojums nekai­tēs. Neuztraucieties!

—  Es neuztraucos. — Viņa aizvēra acis un brīdi atbalstījās uz Bleķa pleca. — Man šķiet,

ka tieši uzbrukt viņš man vēl neuzbruka. Nestors 10 tikai mēģināja to darīt. Tas, kas bija palicis no Pirmā likuma, viņu vēl attu­rēja.

Sjūzena Ķelvina un PIters Bogerts pēdējo reizi tikās ar ģenerālmajoru Kelneru tieši pēc divām nedēļām kopš viņu pirmās tikšanās. Darbi Superbāzē bija atsākti. Kravas kuģis ar visiem sešdesmit diviem normālajiem NS-2 robotiem bija devies savā tālākajā ceļā ar oficiālu paskaidrojumu par divas nedēļas ilgo aizkavēšanos. Valdības patruļkuģis jau gaidīja, lai aizvestu abus robotikas speciā­listus atpakaļ uz Zemi.

Kelners atkal bija.tērpies savā spožajā pa­rādes formas tērpā. Baltie cimdi laistījās vien, kad viņš atvadoties abiem aizbraucējiem spieda rokas.

—  Pārējie modificētie Nestori, protams, ta­gad tiks iznīcināti, — Ķelvina sacīja.

—  Noteikti. Mēs tos aizstāsim ar normā­liem vai, ja tas būs nepieciešams, iztiksim bez robotiem.

—  Labi.