Es Robots

—  Tad es neko nevaru darīt. Nestors 10 vai nu turpinās imitēt citu robotu reakcijas, vai arī iestāstīs tiem, lai nedara to, ko viņš pats nevar darīt. Vienādi vai otrādi, nekas labs nav gaidāms. Starp mums un šo pazudušo robotu notiek īsta cīņa, un viņš gūst uzvaru pēc uzvaras. Bet katra no tām padziļina viņa anomāliju.

Viņa apņēmīgi piecēlās.

—   Ģenerāli Kelner, ja jūs neizvietosiet ro­botus, kā es to lūdzu, tad es vienīgi varu ka­tegoriski pieprasīt, lai visi sešdesmit trīs tiek nekavējoties iznīcināti.

—  Ak jūs to pieprasāt! — Bogerts spējās dusmās pacēla acis. — Kas jums ir devis tie­sības pieprasīt kaut ko tamlīdzīgu! Šie roboti paliks tur, kur ir. Es par tiem atbildu direkci­jai, nevis jūs.

—   Un es, — ģenerālmajors Kelners pie­bilda, — atbildu Pasaules Koordinatoram … un man šī lieta jānokārto.

—       Tādā gadījumā, — Ķelvina spīvi atcirta, — man neatliek nekas cits kā iesniegt atlū­gumu. Ja es citādi nevarēšu jūs piespiest iz­nīcināt robotus, es par šo lietu paziņošu at­klātībā. Es neesmu devusi piekrišanu modifi­cētu robotu izgatavošanai.

—   Doktore Ķelvina, — ģenerālis, katru zilbi uzsvērdams, sacīja, — tiklīdz jūs bildī- siet kaut vienu vārdu, jūs par valsts noslē­puma izpaušanu tūlīt tiksiet apcietināta.

Bogerts juta, ka saruna pieņem nevēlamu virzienu. Viņa balss kļuva sīrupsalda:

—   Nu, nu, mēs jau sākam uzvesties kā bērni. Mums ir vajadzīgs tikai vēl mazliet laika. Mēs noteikti tiksim galā ar šo robotu bez atlūgumu iesniegšanas, ļaužu apcietinā­šanas vai divu miljonu zaudējumiem.

Psiholoģe, tik tikko valdīdamās, pievērsās viņam:

—   Es nepieļaušu, ka eksistē nestabili ro­boti. Mums ir viens Nestors 10, kas pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru, vēl vienpadsmit, ar kuriem var notikt tas pats, un sešdesmit divi normāli roboti, kas pakļauti nenosvērtai vi­dei. Vienīgā absolūti drošā izeja no stāvokļa ir iznīcināt tos visus līdz pēdējam.

Kad pie durvīm atskanēja signāls, visi trīs apklusa un uzbangojušais neapvaldītu emo-' ciju vilnis sastinga.

—   Ienāciet! — Kelners noņurdēja.

Tas bija Džcralds Bleks. Viņš izskatījās sa­mulsis, jo caur durvīm bija dzirdējis dusmī­gās balsis.

—       Es domāju, labāk būs, ja atnākšu pats … — viņš minstinājās. — Negribējās nevienam citam teikt…

—   Kas noticis? Bez liekiem ievadiem!

—       Ir mēģināts atmūķēt kravas kuģa C sek­cijas atslēgu. Tur redzami svaigi skrāpē- jumi.

—       C sekcijas? — Ķelvina strauji iesaucas. — Tās, kur atrodas roboti, vai ne? Kas to ir darījis?

—       No iekšpuses, — Bleks lakoniski atbil­dēja.

—  Bet atslēga nav sabojāta?

—       Nē. Tā ir kārtībā. Es visas šīs četras die­nas esmu pavadījis kuģī, un neviens no robo­tiem nav mēģinājis tikt laukā. Bet es domāju, ka jums tomēr tas jāzina, un negribējās ne­vienam citam to izpaust. Es pats pamanīju šos skrambājumus.

—      Vai tagad tur kāds ir? — ģenerālis stingri noprasīja.

—       Es tur atstāju Robinsonu un Mak- edemsu.

Iestājās dzi|domīgs klusums. Tad doktore Ķelvina ironiski noteica:

—  Nu?

Kelners apjucis paberzēja degunu.

—  Ko tas nozīmē?

—       Vai tad tas nav pilnīgi skaidrs? Nes­tors 10 gatavojas bēgt. Šī pavēle pazust bez pēdām ir viņu novedusi līdz neglābjamai ano­mālijai. Es nebūtu pārsteigta, ja tas, kas šajā robotā vēl ir palicis no Pirmā likuma, vairs nespētu viņu nobremzēt. Viņš ir pilnīgi spējīgs sagrābt kuģi un aizlidot ar to. Tad mums būtu ārprātīgs robots kosmosa kuģī. Ko viņš darītu tālāk? Nevarat iedomāties? Vai jūs vēl arvien gribat atstāt visus robotus kopā, ģenerāli Kelner?

—   Nieki! — Bogerts pārtrauca Kelvinu. Viņš bija atguvis savu lēnīgumu. — To visu jūs' secināt vienas saskrambātas atslēgas dēļ!

—   Vai jus, doktor Bogert, beidzot esat iz­darījis aprēķinus, ko es lūdzu, ja tā steidza­ties izteikt savu viedokli?

—  Jā, esmu.

—  Vai es varētu tos redzēt?

—   Nē.

—   Kāpēc nē? Vai varbūt es nemaz nedrīk­stu to lūgt?

—   Tādēļ, Sjūzen, ka tur nekā būtiska nav. Es jau iepriekš jums teicu, ka šie modificētie roboti nav tik stabili kā normālie, un arī mani aprēķini to parāda. Pastāv zināma ļoti nie­cīga varbūtība, ka ārkārtējos apstākļos viņu mentalitāte var iziet no sliedēm, taču prak­tiski tādi apstākļi nemēdz gadīties. Un tas ir viss. Es nedošu munīciju jūsu absurdajai prasībai iznīcināt sešdesmit divus lieliskus robotus tikai tāpēc, ka līdz šim jūs neesat spējusi viņu vidū atrast Nestoru 10.

Sjūzena Ķelvina nicinoši viņu uzlūkoja, un viņas acīs pavīdēja riebums.

—  Jūs negribat pieļaut, ka kaut kas stātos ceļā jūsu karjerai, vai ne tā?

—      Lūdzu, lūdzu! — Kelners uzbudināti iejaucās. — Doktore Ķelvina, vai jūs tiešām uzskatāt, ka nekas cits vairs nav darāms?

—   Es nevaru neko izdomāt, ser, — viņa no­gurusi atbildēja. — Ja starp Nestoru 10 un normāliem robotiem bez šā modificētā Pirmā likuma būtu vēl kādas citas atšķirības … Kaut vai viena tāda atšķirība. Teiksim, sā­kotnējā informācijā, piemērotībā videi, spe­cializācijā … — viņa piepeši aprāvās.

—  Kāpēc jūs apklusāt?