Tādi bija apstākļi tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, un sociālistu līderi nosprieda, ka nu esot kapitālismam pienācis gals. Vienīgi Ernests domāja citādi. Grūtības bija ārkārtīgi palielinājušas bezdarbnieku armiju. Fermeru un vidusšķiras izpostīšana, tāpat arodbiedrību smagā sakāve, ko tās bija cietušas visā frontē, sociālistiem radīja ciešu pārliecību par kapitālisma bojā eju, un viņi izaicinot meta plutokrātijai cimdu sejā.
Ak, kā mēs bijām pārvērtējuši pretinieka spēkus! Sociālisti visur daudzināja savu nākamo uzvaru vēlēšanās un izskaidroja situāciju nepārprotamiem vārdiem. Plutokrātija pacēla cimdu. Un plutokrātija apsvērdama un apdomādama uzvarēja mūs, sašķeļot mūsu spēkus. Tās slepenie aģenti sacēla brēku, ka sociālisti esot dieva zaimotāji un ateisti. Plutokrātija iesvēla baznīcas, galvenokārt katoļu baznīcu, cīņā pret mums un nolaupīja mums krietnu daļu strādnieku balsu. Un plutokrātija bija arī tā, kas caur saviem slepenajiem aģentiem uzmudināja fermeru partiju un pat izkliedēja fermerus pa pilsētām un ieveda mirstošās vidusšķiras rindās.
Tomēr sociālisti uzvarēja. Bet tā nebija izšķīrēja uzvara, ko mums būtu devusi augstākā izpildu vara un pārsvars visos likumdevējos orgānos. Diemžēl mums vajadzēja pieredzēt, ka esam mazākumā. Taisnība, kongresā mums bija piecdesmit vietas, bet, kad tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada pavasarī mūsu pārstāvji šīs vietas ieņēma, viņi atklāja, ka ir pilnīgi bezspēcīgi. Viņi bija gan laimīgāki par fermeriem, kas bija dabūjuši divpadsmit vietas valdībā, tomēr nevarēja pavasarī tās ieņemt, jo bijušie kongresa locekļi atsacījās tās atstāt un tiesas atradās oligarhijas rokās. Bet nu es aizsteidzos notikumiem priekšā. Man vispirms jārunā par uztraucošo tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada ziemu.
Grūtie laiki bija radījuši neiedomājamu patēriņa samazināšanos. Bezdarbniekiem nebija naudas, par ko Iepirkties. Rezultātā plutokrātijai palika vēl lielāks preču pārpalikums nekā jebkad. Šis pārpalikums bija jāizvieto ai zemēs, jo plutokrātijai vajadzēja naudas, lai realizētu savus kolosālos plānus. Saspringti pūlēdamās izvietot pārpalikumus pasaules tirgū, plutokrātija sadūrās ar Vāciju. Saimnieciskas sadursmes parasti atrisināja ar kariem, un ši sadursme nebija nekāds izņēmums. Varenais Vācijas ķeizars bruņojās, un Savienotās Valstis darīja to pašu.
Debesi sedza melni un draudīgi kara mākoņi. Pasaules katastrofa šķitās durvju priekšā, jo visā pasaulē bija grūti laiki, strādnieku nemieri, bojā ejoša vidusšķira, bezdarbnieku armijas, saimniecisko interešu sadursmes pasaules tirgū un tuvojošās sociālistiskās revolūcijas baigā dunoņa.
Oliģarhija gribēja sākt karu ar Vāciju. Tā gribēja karu aiz daudziem iemesliem. Notikumu jūklī, kurus šāds karš radītu, jaunā starptautisko kāršu pārdalīšanā, jaunu vienošanos un līgumu slēgšanā oliģarhija varēja daudz ko gūt. Bez tam karš varēja uzsūkt daudzus nacionālos pārpalikumus, samazināt bezdarbnieku armiju, kas apdraudēja visas valstis, un dāvāt oligarhijai atelpu tās tālāko plānu realizēšanai. Šādam karam vajadzēja nodrošināt oligarhijai faktisku kundzību pasaules tirgū. Tam vaja- . — , «
Tanī pašā laikā amerikānis Sidnejs Brūks rakstīja žurnālā «llarper's Weekly»: «Vašingotnā sociālistus neuzklausa. Un kāpēc lai uzklausītu? Politiķi vienmēr pēdējie ierauga valsti to, kas notiek viņu deguna galā. Viņi izsmies mani, ja es pareģošu, un pareģošu ar lielu pārliecību, ka nākamajās prezidenta vēlēšanās sociālisti dabūs miljonu balsu.» dzēja arī radīt lielu pastāvīgu armiju, ko vairs nevajadzētu atbruņot, kamēr ļaužu prātos saucienu «Amerika pret Vāciju» apmainītu ar saucienu «Oliģarhija pret sociālismu».