Dzelzs papēdis

īsi pēc tam Ernests pastāstīja man, ka valdība viņam piedāvājusi Savienoto Valstu darba pilnvarnieka posteni. Es gavilēju aiz prieka. Atalgojums bija pietiekami liels un varēja nodrošināt mūsu kopdzīvi. Bez tam darbs bija Ernestam piemērots, un, beidzot, mans pašmīlīgais lepnums uzskatīja šo piedāvājumu par Ernesta spēju at­zīšanu. . ,

Tad es pamanīju viņa acīs ko pazibam. Viņš smējās par mani.

—  Tu taču to… nenoraidīsi? — es apmulsusi jautāju.

—  Tā ir piekukuļošana, — viņš atbildēja. — Te pieli­cis savu slīpēto roku Viksons, un aiz viņa stāv arī aug- .lakas personas. Tas ir vecs triks, tikpat vecs kā pati šķiru cīņa, — nolaupīt strādnieku armijai tās vadoni. Na­baga piekrāptais strādniek! Ja tu zinātu, cik daudzi no laviem vadoņiem šādā veidā nopirkti! Ir taču lētāk, daudz U'tāk kādu ģenerāli nopirkt nekā cīnīties ar viņu un viņa armiju. Reiz bija — bet es negribu nosaukt nevienu vārdā. Ir jau tāpat pietiekami ļauni. Mana dārgā, es esmu strād­nieku vadonis. Es nevēlos pārdoties. Ja arī ne aiz citiem Iemesliem, tad vismaz tāpēc, ka nevaru nodot sava na­baga vecā tēva piemiņu un aizmirst, kā viņu iedzina nāvē.

Manam lielajam, stiprajam varonim bija asaras acīs. Viņš nevarēja nekad piedot, kā bija izturējušies pret viņa lēvu — kā viņu bija piespieduši uz zemiskiem meliem un sīkām zādzībām, lai viņš varētu sagādāt maizi saviem bērniem.

—  Mans tēvs bija krietns cilvēks, — Ernests man reiz sacīja. — Viņam bija laba sirds, bet to saplosīja, sakrop­ļoja un notrulināja dzīves nežēlība. Viņa darba devēji, šie nezvēri, padarīja viņu par nodzītu kustoni. Viņš būtu varējis vēl dzīvot tāpat kā tavs tēvs. Fiziski viņš bija stiprs. Bet viņš bija saistīts pie mašīnas, un viņu no­dzina līdz nāvei peļņas dēļ. Neaizmirsti to! Peļņas dēļ viņa darba devēji, šie laiskie parazīti, šie nezvēri, samak- sāja ar viņa dzīvību par kādu uzdzīves vakaru, spožiem vizuļiem vai tamlīdzīgu jutekļu orģiju.

VII NODAĻA BĪSKAPA VĪZIJA

«Bīskaps ir zaudējis galvu,» Ernests man rakstīja. «Viņš vairs nejūt zemi apakš kājām. Šovakar viņš grib mēģināt nodibināt atkal kārtību mūsu nožēlojamajā pa­saulē. Viņš grib pasludināt savu priecas vēsti. Tā viņš man izteicās, un es nespēju viņu atturēt. Šovakar viņš vada sēdi I. H. P.[44] un nodomājis jau ievadvardos darīt zināmu savu misiju.

Vai lai aizvedu Tevi noklausīties viņu? Protams, viņa mēģinājumam jau iepriekš lemta neveiksme. Tas salau­zīs sirdi ir Tev, ir viņam, bet Tev tā būs lieliska mācība. Tu zini, mana dārgā, cik lepns esmu uz Tavu mīlu, un tāpēc es vēlētos, lai Tu zini manu īsto vērtību, lai es Ta­vās acīs izpērku kādu drusku no tā, kas Tev manī šķiet necienīgs. Mans lepnums grib, lai Tu atzīsti manas domas par pareizām un piekriti tām. Mani uzskati ir skarbi, bet tik cēlas būtnes kā bīskapa neveiksme rādīs Tev, kāpēc esmu spiests būt tik skarbs. Tātad ierodies šovakar; lai cik bēdīgs būs šāvakara notikums, es tomēr jūtu, ka tas tuvinās Tevi man.»

I. H. P. tovakar noturēja Sanfrancisko sapulci.[45] Tā bija sasaukta, lai apspriestos par piemērotiem līdzekļiem sa­biedrības netikumības apkarošanai. Bīskaps Morhauzs va­dīja sapulci. Kad viņš parādījās prezidijā, es skaidri re­dzēju, cik viņš ir nervozs un satraukts. Viņam līdzās sē­dēja bīskaps Dikinsons, H. H. Džonss, ētikas profesors Kalifornijas universitātē, misis V. V. Herda, pazīstama labdarīgu sarīkojumu organizētāja, Filips Vords, tikpat pazīstams filantrops, yn vēl dažas mazākas slavenības tuvākmīlestības un morāles laukā. Bīskaps Morhauzs pie­cēlās un iesāka bez ievada:

— Es braucu vakar savā karietē pa ielām. Bija jau vēls. Sad un tad es palūkojos ārā pa tās logiem, un pēk­šņi man likās, ka manas acis atdarās un es redzu parā­dības to īstajā gaismā. Vispirms es aizsedzu acis ar ro­kām, lai paglābtos no drausmīgās ainas, bet tad tumsā es dzirdēju balsi: «Kas darāms? Kas darāms?» Pēc mirkļa šis jautājums atskanēja citādi: «Ko darītu mūsu pestī­tājs?» Un līdz ar šo jautājumu man likās, ka ataust spoža gaisma un es ļoti skaidri saredzu savu pienākumu, kā Zauls ieraudzīja savējo ceļā uz Damasku.

Es apturēju karieti, izkāpu un pāris vārdiem pierunāju divas ielasmeitas iesēsties karietē pie manis. Ja Jēzum bija taisnība, tad šīs divas nelaimīgās ir manas māsas uti vienīgais, kas viņas var šķīstīt, ir mana mīlestība un gadiba.

Es dzīvoju vienā no jaukākajiem Sanfrancisko rajo­niem. Nams, kurā es mītu, izmaksāja simttūkstoš dolāru, mēbeles, bibliotēka un mākslas darbi vēl vairāk. Tas ir grezns nams, nē, tā ir pils ar daudziem kalpotājiem. Līdz šim es nebiju zinājis, kam der pilis. Es biju domājis, ka tanīs jādzīvo. Bet tagad es zinu. Es ievedu šīs abas sie­vietes no ielas manā pilī, un viņas paliks pie manis. Es ceru visas istabas savā pilī piepildīt ar šādām māsām.