Dzelzs papēdis

—   Es vēlētos, kaut varētu jums izteikt tās domas, kas nule vēl veidojas manās smadzenēs, — Ernests sacīja. — Nekad vēl pasaules vēsturē cilvēku sabiedrība nav at­radusies tik drausmīgā nepārtrauktu maiņu stāvoklī kā patlaban. Straujās pārgrozības mūsu industriālajā sis­tēmā rada tikpat straujas pārmaiņas mūsu reliģiskajā, po­litiskajā un sociālajā struktūrā. Briesmīgs, nepiedzīvots apvērsums veidojas sabiedrības ķermeni. To var tikai ne­skaidri noģist, bet tas ir jūtams gaisā jau šodien. Var jau nojaust šā milzīgā, nenoteicamā, šaušalīgā rēgu. Mans prāts bīstas saskatīt tā iespējamos veidfls. Jūs dzir­dējāt, ko nesen runāja Viksons. Aiz viņa vārdiem slēpās tas pats vārdā neminētais, bezveidīgais, ko es jūtu. Viņš to runādams neapzināti nojauta.

—   Jūs gribat sacīt.'.. — tēvs iesāka, bet aprāvās.

—   Es gribu sacīt, ka patlaban zemei uzmācas kāda milzīga, drausmīga ēna. Varat saukt to par oligarhijas ēnu, ja vēlaties, tas ir tuvākais apzīmējums, ko es iedro­šinos dot. Kāds būs tās raksturs, to es nevaru iedomāties.[43]varu tikai sacīt: jūsu stāvoklis ir bīstams — jums draud briesmas, ko manas paša bailes vēl palielina, jo neesmu spējīgs tās aptvert. Sekojiet manam padomam un ņemiet atvaļinājumu.

—   Bet tā būtu gļēvulība, — tēvs pretojās.

—  Nebūt ne. Jūs esat vecs virs. Jūs esat dzīvē veicis navu darbu, pie tam lielu darbu. Atstājiet tagad cīņu jau­natnei un spēkam! Mums, jauniešiem, darbs vēl priekšā, līva stāvēs man līdzās, lai notiktu kas notikdams. Viņa aizstās jūs cīņas frontē.

—   Bet man taču nekā nevar darīt, — tēvs neatlaidās.

Es, paldies dievam, esmu neatkarīgs. O jā, es joti labi

zinu, cik nekrietni var izturēties pret profesoru, kas eko­nomiski atkarīgs no universitātes, bet es esmu neatkarīgs. Es neesmu profesors savas algas dēļ. Es varu ļoti ērti iztikt no saviem paša ienākumiem, un viņi taču vairāk man nevar atņemt kā algu.

—  Jūs tomēr neredzat apstākļus īstā gaismā, — Er­nests atbildēja. — Ja tas viss notiks, no kā es baidos, las jums var tikpat viegli atņemt jūsu algu kā visus jūsu ienākumus, jā, pat visu īpašumu.

Tēvs kādu brīdi klusēja, viņš pārdomāja, un es redzēju viņa sejā rodamies apņēmības vaibstus. Pēdīgi viņš sacīja:

—   Atvaļinājumu es neņemšu. — Viņš atkal mirkli klu­sēja. — Es strādāšu tālāk pie savas grāmatas.1 Varbūt jums taisnība, bet, šā vai tā, es palikšu savā sargpostenī.

—   Labi, — Ernests noteica. — Jūs ejat to pašu ceļu, ko bīskaps Morhauzs, un tuvojaties līdzīgai katastrofai. Iekāms jūs nonāksiet šī ceļa galā, jūs jau abi būsiet pro­letārieši.

Runa novirzījās uz bīskapu, un mēs lūdzām Ernestu pastāstīt, ko viņš ar bīskapu izdarījis.

—   Viņš ir kļuvis garīgi slims, kopš izstaigājis elli kopā ar mani. Es viņam parādīju dažu mūsu fabrikas strād­nieku dzīvokļus. Es parādīju viņam tās cilvēku atliekas, ko mūsu industrijas mašīna aizmetuši, un viņš noklausī­jās to dzīves gājumu. Es viņu ievedu Sanfrancisko posta perēkļos, un viņš mācījās atzīt, ka žūpošanai, prostitū­cijai un noziegumam ir dziļāki cēloņi par iedzimtu izvir­tību. Viņš ir ļoti slims, un pats ļaunākais tas, ka viņš vairs nevalda pār sevi. Viņš ir pārāk ētisks, pārāk dziļi saviļņots un, kā parasti, nepraktisks. Viņš lidinās māko­ņos ar visādiem ētiskiem maldiem un plāniem par savu misiju izglītoto aprindās. Viņš uzskata par savu svētu pienākumu atmodināt veco baznīcas garu un sludināt tā vēsti valdošām šķirām. Viņš ir pārpūlējies. Viņa jūtas izlauzīsies agri vai vēlu, un tad notiks katastrofa. Kāda veidā, to var tikai minēt. Viņš ir tīra, apgarota dvēsele, bet galīgi nepraktisks. Es nespēju viņu saprast. Es nevaru noturēt viņu zemes virsū. Apžilbinošā ātrumā viņš trau­cas pretī savam Getsemanas dārzam. Šīs cēlās dvēseles taisni kā nolemtas krustā sišanai.

—   Un tu? — es ievaicājos, un mans smaids nespēja noslēpt norūpējušās mīlas nopietnību.

—   Es ne, — viņš atsmaidīja. — Man var piespriest nāves sodu vai noslepkavot, bet krustā sist nekad. Es pārāk stingri un cieši turos pie zemes.

—   Bet kāpēc tev jāpieļauj bīskapa krustā sišana? — es jautāju. — Tu taču nenoliegsi, ka būsi tās iemesls.

—   Kāpēc man būtu jāatstāj pašapmierināta dvēsele tās omulībā, kad miljoni dzīvo trūkumā un postā? — viņš atjautāja.

—   Kāpēc tad tu ieteici tēvam pieņemt atvaļinājumu?

—   Tāpēc, ka es neesmu cēla un jūsmīga dvēsele, — skanēja atbilde. — Tāpēc, ka esmu grūti iekustināms, flegmātisks un savtīgs. Tāpēc, ka es tevi mīlu, un tāpēc, ka, tāpat kā gadījumā ar Ruti, tava tauta ir mana tauta. Bīskapam nav nevienas meitas. Bez tam, lai gan tas būtu tikai sīkums, taču viņa sīkā apsūdzība tomēr nesīs zināmu labumu revolūcijai — un pat sīkumam ir nozīme.

Es nevarēju Ernestam piekrist. Es pazinu bīskapa Mor- hauza cēlo raksturu un nevarēju aptvert, ka viņa balss, ko viņš pacels par taisnību, būs tikai sīka, neievērojama gaušanās. Tomēr dzīves skarbo īstenību es nepazinu tā kā Ernests. Viņš skaidri redzēja, cik veltīgas būs bīskapa cildenās dvēseles pūles, un tuvie notikumi drīz noskaid­roja to arī man.