Dzelzs papēdis

Bija brīdinājumi, bet man tie pagāja secen. Piemēram, , misis Viksone un misis Pertonveita mūsu universitātes pilsētā bija milzīgs sociāls spēks, un tās bija konstatē-j jušas, ka es esmu pārsteidzīga un pārāk pašapzinīga jau­nava ar nelāgām tieksmēm jaukties citu darīšanās. Tas man likās pilnīgi dabiski, ņemot vērā, ko es biju darījusi, lai noskaidrotu, kādos apstākļos Džeksons zaudējis roku. Bet tomēr biju novērtējusi par zemu šo sabiedriskā ziņā tik spēcīgo sieviešu sprieduma nozīmi.

Es manīju gan, ka mani labākie draugi sāk no manis izvairīties, bet izskaidroju to ar noskaņojumu, kas bija radies manās aprindās sakarā ar gaidāmajām manām un Ernesta kāzām. Tomēr drīz vien Ernests man lika sa­prast, ka šī manas šķiras izturēšanās nav tikai spontāna jūtu izpausme, bet ka aiz tās slēpjas organizēta sazvē­restība.

—   Tu esi devusi pajumti savas šķiras ienaidniekam, — viņš sacīja. — Un ne vien pajumti, tu esi atdevusi savu mīlu, pati sevi. Tā ir savas šķiras nodevība. Nedomā, ka tu izbēgsi no sodai

Vēl pirms tam tēvs pārnāca kādu pēcpusdienu mājās, un mēs ar Ernestu, kas arī te atradās, redzējām, ka tēvs ir pikts, pikts kā filozofs. īsti pikts viņš bija ļoti reti, tomēr atļāvās sev zināmu tiesu kontrolēta piktuma. Viņš to sauca par tonisku līdzekli, un, viņam ienākot, mēs nopratām, ka viņš ir toniski pikts.

—   Ko jūs domājat, — viņš iesāka, — es biju pusdie­nās pie Vilkoksa.

Vilkokss bija agrākais universitātes rektors, kura gur­dais gars bija vispārinājumu pārslodzīts, kas gan bija jauni tūkstoš astoņsimt septiņdesmitajā gadā, bet kopš tā laika nebija vairs revidēti.

—   Es biju ielūgts, — tēvs turpināja. — Mani uzaici­nāja ierasties. — Viņš apklusa, un mēs nogaidījām. — O jā, es piekrītu, tas bija izstrādāts visai veikli, bet man bija jānoklausās pārmetumi. Man! Un no si veca izrak­teņa!

—  Varu derēt, ka zinu, ko jums pārmeta, — Ernests ieteicās.

—  Nē, un kaut jūs arī trīs reizes minētu, — tēvs smējās.

—   Pietiks ar vienu reizi, — Ernests atteica. — Un man put nav jāmin, es tikai secināšu. Jums pārmeta jūsu pri­vāto dzīvi.

—   Pareizi! — tēvs izsaucās. — Kā jūs to uzminējāt?

—  Es zināju, ka tā būs. Es jūs jau agrāk brīdināju.

—   Taisnība, — tēvs domīgi atbildēja. — Man tikai bija grūti tam ticēt. Bet, lai nu kā, tas man sniedz vie­nīgi vairāk pierādījumu manai grāmatai.

—   Tas ir nieks pret to, kas vēl būs, — Ernests turpi- naja, — ja jūs joprojām uzņemsiet savās mājās visādus sociālistus un radikāļus, mani ieskaitot.

—   Vecais Vilkokss teica to pašu. Viņš sarunāja daudz aplamību. Tas esot bezgaumīgi, pilnīgi nelietderīgi un nesaskanot ar universitātes tradīcijām un politiku. To visu viņš lika tikai manīt, tā ka man nebija iespējams viņu kārtīgi iedzīt strupceļā. Gandrīz jau man tas izde­vās, bet viņš sāka tikai daudzināt, cik augstu viņš un visa pasaule vērtējot mani kā zinātnieku. Viņam tas ne­bija patīkams uzdevums; bija redzams, cik neomulīgi viņš jutas.

—   Viņam nav rīcības brīvības, — Ernests sacīja. — Va­žas[42] nav patīkams ierobežojums.

—   Jā, tik daudz es no viņa uzzināju. Viņš sacīja, ka universitātei šogad vajadzīgs daudz vairāk naudas, nekā valsts piešķīrusi, tāpēc tai esot jābalstās uz privātu per­sonu ziedojumiem, un šīs personas celšot iebildumus, ja universitāte novērsīšoties no saviem augstajiem ideāliem un objektīviem pētījumieņi tīrās domas laukā. Kad es mē­ģināju iedzelt viņam ar jautājumu, kāds sakars manai privātai dzīvei ar universitātes novēršanos no tās aug­stajiem ideāliem, viņš man piedāvāja divgadīgu atvaļinā­jumu ar pilnu algu, lai es varētu braukt atpūtas un pētī­jumu nolūkos uz Eiropu. Protams, ka šādos apstākļos es nevarēju piedāvājumu pieņemt.

—   Jums būtu labāk, ja jūs būtu to darījis, — Ernests drūmi atteica.

—   Tā bija kukuļošana, — tēvs protestēja, un Ernests pamāja. — Šis nožēlojamais sacīja, ka viesībās un tam­līdzīgās vietās tenkojot par manu meitu, kas publiski pa­rādoties kopā ar tik samaitātu cilvēku kā jūs, un ka tas nesaskanot ar universitātes toni un godu. Viņš negribot izteikt man personiskus pārmetumus, nebūt ne, bet tādas valodas klīstot, un man vajagot to saprast.

Ernests mirkli pārdomāja teikto, tad sacīja, un viņa sejā mainījās satraukums ar drūmām dusmām:

—  Aiz tā visa slēpjas kas vairāk par universitātes ideālu. Kāds izdarījis spiedienu uz rektoru Vilkoksu.

—  Jūs tā domājat? — tēvs vaicāja, un viņa seja pauda vairāk intereses nekā baiļu.