Dzelzs papēdis

—   Man tomēr liekas, ka jums vēl ir drusku enerģijas, un es došu jums iespēju to izlietot. Es apsūdzēju jūsu šķiru. Pierādiet, ka mana apsūdzība nav pamatota! Es aizrādīju jums uz šālaika cilvēku postu — Savienotajās Valstīs vergo trīs miljoni bērnu, bez kuru darba nav iespējama peļņa, piecpadsmit miljoni nepietiekami ap­ģērbtu un nepietiekami paēdušu cilvēku mitinās sliktos dzīvokļos. Es aizrādīju, ka šolaiku cilvēka ražošanas spē­jas, pateicoties jaunajām ražošanas attiecībām un darba mehanizācijai, ir tūkstoškārt lielākas nekā alu cilvēkiem. No šiem diviem faktiem izriet tikai viens secinājums — proti, kapitālistu šķira ir slikti saimniekojusi. Tā ir mana apsūdzība, un es uzaicināju jūs atbildēt uz to. Pat vēl vairāk: es jau iepriekš pateicu, ka jūs neatbildēsiet. Jums tātad pienākas likt kaunā un apsmieklā manas pareģa spējas. Jūs nosaucāt manu runu par aplamībām. Pierā­diet, ka tās ir aplamības, pulkvedi van Džilbert! Atbildiet uz šo apsūdzību, ko es un mani pusotra miljona biedru cēluši pret jūsu šķiru!

Pulkvedis van Džilberts bija galīgi aizmirsis, ka viņš vada sanāksmi un ka pieklājība prasa, lai viņš dotu vis­pirms vārdu citiem. Viņš uzlēca kājās, mētājās rokām un vārdiem, piemirsis jebkuru savaldīšanos, pārmaiņus pārmeta Ernestam gan viņa jaunību, gan demagoģiju un nikni uzbruka strādnieku šķirai, nosaucot to par slinku un nevērtīgu.

—   Neesmu redzējis neviena advokāta, kas tik stūrgal­vīgi turētos pie viena punkta, — Ernests atbildēja uz viņa tirādi. — Maniem gadiem nav nekāda sakara ar maniem vārdiem, tāpat arī strādnieku šķiras nevērtībai. Es apvainoju kapitālistu šķiru nepareizā sabiedrības va­dīšanā. Jūs neatbildējāt. Jūs pat nemēģinājāt atbildēt. Kāpēc? Vai tāpēc, ka jums nav ko atbildēt? Jums jāaiz­stāv visu šeit sapulcējušos gods. Visi, izņemot mani, gaida šo atbildi no jums, jo viņiem pašiem nav ko atbildēt. Bet es jau sacīju jums iepriekš, ka jūs ne vien neatbildēsiet, bet arī nemēģināsiet atbildēt.

—  Tas ir neciešami! — pulkvedis van Džilberts iesau­cās. — Tas ir apvainojums.

—   Neciešami ir tas, ka jūs neatbildat, — Ernests uz­svērti atteica. — Intelektuāli nevienu nevar apvainot. Apvainojums pēc savas dabas ir emocionāls. Atjēdzieties! Dodiet man intelektuālu atbildi uz manu intelektuālo ap­sūdzību, ka jūsu šķiras saimniekošana bijusi nepareiza!

Pulkvedis van Džilberts klusēja, viņa seja bija nelaipna un augstprātīga kā cilvēkam, kas nolēmis nestrīdēties ar kausli.

—   Nevajag noskumt, — Ernests viņu priecināja. — Ap­mierinieties ar to, ka neviens jūsu šķiras loceklis vēl nav atbildējis uz šo apsūdzību! — Viņš pievērsās pārējiem, kas nepacietīgi gaidīja savu kārtu. — Tagad ir jūsu reize. Nāciet uzbrukumā, tikai nepiemirstiet, ka esmu jūs uzaicinājis dot man atbildi, ko pulkvedis van Džilberts palika man parādā!

Nav iespējams uzrakstīt visu, ko šinī diskusijā saru- uaja. Nekad nebiju iedomājusies, cik daudz var sarunāt Iris stundās. Tomēr tas bija brīnišķīgi. Jo vairāk oponenti Iekarsa, jo vairāk Ernests viņus tīšuprāt kaitināja. Viņam bija enciklopēdiskas zināšanas visās zinātņu nozarēs, un bieži viņš satrieca tos ar vienu vārdu vai teikumu kā ar izveicīgu zobena dūrienu. Viņš aizrādīja uz viņu loģikas vajajām vietām. Tur bija nepareizs silloģisms, tam seci­nājumam nebija sakara ar premisu, nākošā premisa bija nederīga, jo tanī bija viltīgi apslēpts secinājums, ko vēl vajadzēja pierādīt. Te bija maldi, tur bezkaunība, un šis apgalvojums atkal bija pretrunā ar visās grāmatās minē­tiem faktiem.

Tā tas turpinājās. Šad tad viņš apmainīja zobenu pret rungu un izdalīja triecienus viņu uzskatiem pa labi un kreisi. Un vienmēr viņš prasīja faktus un atsacījās ap­spriest teorijas, un viņa fakti sagādāja pārējiem pilnīgu sakāvi. Kad viņi uzbruka strādnieku šķirai, viņš atcirta: «Katliņš sauc podiņu par melnu; tā nav atbilde uz ap­galvojumu, ka jūsu pašu seja netīra.» Un pastāvīgi viņš atkārtoja: «Kāpēc jūs neatbildat uz apvainojumu, ka jūsu šķira nepareizi saimniekojusi? Jūs runājat par daudz ko citu, tikai ne par to. Vai tas ir tādēļ, ka jūs nezināt, ko atbildēt?»

Diskusijas beigās runāja misters Viksons. Viņš vienī­gais bija palicis, aukstasinīgs, un Ernests izturējās pret viņu ar cieņu, ko citiem nebija parādījis.

— Nekāda atbilde nav vajadzīga, — misters Viksons nosvērti sacīja. — Es sekoju visai šai diskusijai ar izbrīnu un īgnumu. Man dusmas par jums, džentlmeņi, manas šķiras locekļi. Jūs uzvedāties kā nelgas skolnieki, iejaucot šādā diskusijā gan ētiku, gan vidusmēra politiķa frāžai- nību. Jūs tikāt sakauti un nostumti pie malas. Jūs lieto­jāt ļoti daudz vārdu, bet viss jūsu teiktais bija tikai sīk­šana. Jūs sīcāt kā odi ap lāci. Džentlmeņi, te ir lācis (viņš norādīja uz Ernestu), un jūsu sīkšana tikai kutināja viņa ausis.