Dzelzs papēdis

tomēr veiklā strādāšana ar vienu roku šķita noliedzam viņa trulumu. Man radās kāda doma.

—   Kā tas gadījās, ka jūsu roka iekļuva mašīnā? — es jautāju.

Viņš ilgi un pētījot noskatījās manī un tad papurināja galvu.

—   Es nezinu. Tā gadījās.

—   Nolaidība? — es uzstājos.

—   Nē, — viņš atbildēja. — Tā to nevar saukt. Es strā­dāju virsstundas, un man liekas, biju par daudz noguris. Tanīs septiņpadsmit gados, ko esmu nostrādājis vērp­tuvē, esmu ievērojis, ka nelaimes gadījumi visbiežāk no­tiek īsi pirms svilpes.1 Es varētu derēt, ka pēdējā stundā pirms svilpes notiek vairāk nelaimes gadījumu nekā visā pārējā dienā. Kad cilvēks stundām ilgi saspringti strā­dājis, viņš vairs nav tik izveicīgs. Es esmu pārāk daudzus redzējis saraustītus, saplosītus un sadragātus līdz nepa­zīšanai.

—   Daudzus? — es pratināju.

—  Veseliem simtiem, arī bērnus.

Izņemot dažus drausmīgus sīkumus, Džeksona stāsts par viņa nelaimes gadījumu pilnīgi saskanēja ar to, ko l)iju dzirdējusi. Kad es jautāju, vai viņš nav pārkāpis kādus mašīnas apkalpošanas noteikumus, viņš pakratīja galvu.

—   Es norāvu ar labo roku dzensiksnu, — viņš sacīja, — un tvēru ar kreiso pēc akmentiņa. Es nemaz nepaska­tījos, vai dzensiksna patiešām ir norauta, jo domāju, ka mana labā roka būs to izdarījusi. Tomēr tā nebija. Es tvēru ātri, bet siksna nebija pilnīgi nost, un tā mašīna norāva man roku.

—  Tas gan bija sāpīgi, — es līdzjūtīgi piezīmēju.

—  Kaulu krakšķēšana patīkama vis nebija, — skanēja viņa atbilde.

Par savu tiesas prāvu viņš nebija īsti skaidrībā. Viņš zināja vienīgi to, ka nav saņēmis nekādu zaudējumu at­līdzību. Viņam likās, ka tiesas nelabvēlīgais spriedums balstījies uz direktora un priekšstrādnieku liecībām. Viņu liecības, kā viņš izsacījās, «nebija tādas, kādām tām va­jadzēja būt». Es nolēmu uzmeklēt šos lieciniekus.

Man bija skaidrs, ka Džeksona stāvoklis ir bēdīgs. Viņa sieva slimoja, un viņš pats nespēja ar saviem pinu­miem un pauninieka darba nopelnīt ģimenei uzturu. Viņš bija palicis parādā īri, un viņa vecākais — vienpadsmit- gadīgais zēns tagad iestājās darbā vērptuvē.

—   Viņiem vajadzēja dot man sarga vietu, — tie bija viņa pēdējie vārdi, man aizejot.

Kad es biju runājusi ar Džeksona aizstāvi, abiem priekšstrādniekiem un vērptuves direktoru, kas bija lie­cinājuši tiesā, man vajadzēja atzīt, ka Ernesta apgalvo­jums nav bez pamata.

Aizstāvis izskatījās vārgs un nespējīgs cilvēks, un, viņu ieraugot, es nebrīnījos, ka Džeksons bija zaudējis prāvu. Manas pirmās domas bija, ka Džeksons saņēmis, ko pelnījis, izvēlēdamies šādu aizstāvi. Bet tad man pēkšņi atausa atmiņā divi Ernesta izteikumi: «Akciju sa­biedrība algo lieliskus advokātus» un «Ingrams ir visai attapīgs jurists». Es aši apsvēru, un man kjuva skaidrs, ka akciju sabiedrība, protams, var atalgot labākus juristus nekā tāds strādnieks kā Džeksons. Bet tie vēl bija sīkumi. Vajadzēja noteikti būt kādam lielākam iemeslam, kāpēc tiesas process noritēja Džcksonam nelabvēlīgi.

—   Kāpēc jūs zaudējāt prāvu? — es jautāju.

Advokāts bija uz mirkli pārsteigts un apjucis, un manī

radās līdzcietība pret šo nožēlojamo radījumu. Tad viņš sāka gausties. Gaušanās likās viņam iedzimta. Viņš bija īsts nelaimesputns. Viņš gaudās par liecinieku izteicie­niem, jo tie bijuši labvēlīgi vienīgi pretējai pusei. Neviena vārda viņš neesot varējis no viņiem izdabūt Džeksonam par labu. Viņi labi zinājuši, no kurienes vējš pūš. Džek­sons esot nelga. Pulkvedis Ingrams esot viņu iebiedējis un samulsinājis. Ingrams esot nepārspējams nopratinā­šanā. Viņš pavcdinajis Džeksonu sniegt diskreditējošas atbildes.

—   Kā viņa atbildes varēja būt diskreditējošas, ja tais­nība bija viņa pusē? — es noprasīju.

—   Kāda te nozīme taisnībai? — viņš savukārt jautāja. — Jūs redzat visas šīs grāmatas. — Viņš norādīja uz virkni sējumu sava mazā biroja sienas plauktos. — Viss, ko es tanīs esmu lasījis un izpētījis, māca man, ka likums un taisnība ir divas dažādas lietas. Prasiet jeb­kuram advokātam! Kas ir taisnība, to mums māca svēt­dienas skolā. Grāmatas mums māca ko citu: likumu.

—   Vai jūs gribat sacīt, ka Džeksonam bija taisnība un viņš tomēr zaudēja prāvu? — es neatlaidos. — Vai jūs gribat sacīt, ka tiesneša Koldveia tiesā nav nekādas tais­nības?

Mazais advokāts mirkli blenza manī, tad enerģija iz­gaisa viņa sejā.

—   Man nebija nekādu iespēju, — viņš sāka no jauna gausties. — Viņi padarīja Džeksonu par nelgu un mani arī. Un kādas iespējas lai man būtu? Ingrams ir liels jurists. Ja viņš tāds nebūtu, vai tad Sjeras vērptuves, Erstona gruntsgabalu sindikāts, Berklijā akciju sabied- nba, Oklendas, Sanleandras un Plezentonas elektrības

abiedrības pieņemtu viņu par savu juriskonsultu? Viņš ir tresta jurists, un tresti nealgo muļķus.[25] Ko jūs domā­jat, kāpēc Sjeras vērptuves maksā viņam katru gadu divdesmittūkstoš dolāru? Protams, tādēļ, ka viņš ir šīs summas vērts. Es tik vērts neesmu. Ja es tāds būtu, tad es nestāvētu nomaļus, nebadotos un nenodarbotos ar (adām prāvām kā ar Džeksona prāvu. Vai jūs domājat, es būtu daudz saņēmis, ja būtu prāvu laimējis?