Dzelzs papēdis

—   Es negribu, lai jūs pierādāt man. Pierādiet to pati sev!

—   Es tāpat zinu.

—   Jūs nezināt nekā, — viņš strupi atcirta.

—   Nu, nu, bērni, — tēvs mierinot ierunājās.

—  Man vienalga, — es sašutusi iesāku, bet Ernests pārtrauca mani:

—  Man liekas, jums vai jūsu tēvam, kas ir viens un tas pats, ir ieguldīta nauda Sjeras vērptuvēs.

—   Kāds tam sakars? — es izsaucos.

—   Nekāds lielais nav, — viņš gausi iesāka, — tikai apģērbs, ko jūs valkājat, ir notraipīts asinīm. Maize, ko jūs ēdat, ir asiņaina. Sīku bērnu un spēcīgu vīru asinis lāso no jūsu griestu sijām. Kad es aizveru acis, es dzirdu, kā asins lāses krīt pār mani.

Un, pakļaudamies saviem vārdiem, viņš aizvēra acis un atlaidās sēdeklī. Man izlauzās asaras aiz dusmām un apvainotas pašmīlas. Neviens manā mūžā nebija pret mani tik rupji izturējies. Tiklab bīskaps, kā mans tēvs bija pārsteigti un apmulsuši. Viņi mēģināja ievadīt sa­runu mierīgākā gultnē, bet Ernests atvēra acis, mirkli palūkojās manī un novērsās. Viņa mutes izteiksme bija skarba un acis tāpat; tanīs nebija ne jausmas no smaida. Ko viņš man gribēja sacīt, kādu bargu pamācību izteikt, to es nedabūju zināt, jo šinī brīdī kāds vīrs, kas gāja garām pa ietvi, apstājās un pameta skatienu uz mums. Tas bija liela auguma vīrietis, trūcīgi ģērbies, un nesa uz muguras smagu nastu — no niedrēm un bambusa taisī­tus statņus, krēslus un ietvarus. Viņš nolūkojās uz māju it kā neziņā, vai nākt iekšā un mēģināt pārdot kaut ko 110 savām precēm.

—   So vīru sauc Džeksonu, — Ernests sacīja.

—   Tādam spēcīgam vīrietim vajadzēja gan strādāt, ne­vis staigāt par pauninieku,[22] — es strupi atbildēju.

—   Paskatieties uz viņa kreiso piedurkni, — Ernests pieklājīgi aizrādīja.

Es paskatījos un redzēju, ka piedurkne ir tukša.

—   Tās bija asinis arī no šīs rokas, ko es dzirdēju lā­sojam no jūsu griestu sijām, — Ernests tikpat laipni tur­pināja. — Viņš zaudēja savu roku Sjeras vērptuvēs, un jns viņu izmētāt uz ielas kā nodzītu zirgu. Kad es saku «jūs», tad domāju vērptuvju direktoru un administrāciju, ko jūs un citi akcionāri algojat vērptuvju vadīšanai. Tas bija nelaimes gadījums, kas notika tādēļ, ka Džeksons mēģināja paglābt akciju sabiedrībai pāris dolāru. Viņa roka iekļuva zobratā. Viņš būtu mierīgi varējis atstāt mazo akmentiņu, ko ieraudzīja starp rata zobiem. Tas būtu salauzis tikai kādu rindu zobu. Viņš tomēr tvēra pēc akmens, un viņa roku ierāva mašīnā un samala līdz plecam. Tas notika naktī. Vērptuve strādāja virsstundas. Akcionāriem toreiz izmaksāja glītas summas. Džeksons bija strādājis garas stundas, viņa muskuļi bija zaudē­juši savu elastību un veiklību, tāpēc kustība izdevās pa- gausāka. Tādēļ arī mašīna sagrāba viņu. Viņam ir sieva un trīs bērni.

—   Ko akciju sabiedrība darījusi viņa labā? — es jau­tāju.

—   Neko. Ak tā, kaut ko tomēr. Tā spīdoši uzvarēja tiesā, kur Džeksons, iznācis no slimnīcas, bija iesniedzis prasību atlīdzināt zaudējumus. Akciju sabiedrībai, zināt, ir lieliski advokāti.

—   Jūs neizstāstījāt visu, — es pārliecināta sacīju. — Varbūt jūs nezināt visu. Varbūt šis cilvēks izturējās bezkaunīgi.

—   Bezkaunīgi! Ha-ha-ha! — Viņa smiekli bija velniš­ķīgi. — Mīļais dievs! Bezkaunība! Ar savu sakropļoto roku! Par spīti visam, viņš bija lēnprātīgs un pazemīgs un nebija pat domājis kļūt bezkaunīgs.

—   Bet tiesa? — es neatlaidos. — Sūdzība taču nebūtu izlemta viņam par ļaunu, ja nebūtu bijuši apstākļi, kurus jūs neminējāt.

—   Pulkvedis Ingrams, akciju sabiedrības galvenais advokāts, ir attapīgs jurists. — Ernests mirkli saspringti vērās manī, tad turpināja: — Es jums teikšu, kas jums darāms, mis Kaninghema. Noskaidrojiet šo gadījumu ar Džeksonu!

—  To es tīk un tā būtu darījusi, — es dzestri attraucu.

— Lieliski, — viņš labsirdīgi pasmaidīja, — un es jums pateikšu, kur šo cilvēku satikt. Bet es drebu, iedo­mājoties, ko jūs uzzināsiet sakarā ar Džeksona roku.

Un tā notika, ka tiklab bīskaps, kā es pieņēmām Er­nesta izaicinājumu. Viņi abi aizgāja, un es paliku ar sā­pīgu sajūtu, ka man un manai šķirai nodarīta netaisnība. Šis cilvēks bija kā mežonīgs zvērs. Es viņu toreiz ienīdu un mierināju sevi ar domām, ka citāda izturēšanās no strādnieku šķiras pārstavja nav gaidāma.

III NODAĻA DŽEKSONA ROKA

Man pat sapņos nebūtu ienācis prātā, kāda liktenīga loma manā dzīvē būs Džeksona rokai. Pats Džeksons, kad es viņu sameklēju, mani maz ietekmēja. Atradu viņu sašķiebtā graustā [23] jomas tuvumā, purva malā. Mājas ap­kārtnē bija dīķi ar stāvošu ūdeni, kuru virsmu klāja za- jas, trūdošas dujķes, kas izplatīja neciešamu smirdoņu.

Džeksons patiešām bija lēnprātīgs un pazemīgs, kā Ernests bija viņu attēlojis. Viņš darbojās ap kādu niedru pinumu un strādāja cītīgi vien, kamēr es ar viņu runāju. Tomēr, neievērojot viņa lēnprātību un pazemību, man šķita, ka esmu uztvērusi pirmās briestoša sarūgtinājuma pazīmes, kad viņš sacīja:

—  Vismaz par naktssargu mani būtu varējuši ielikt.[24]

Es maz varēju izdabūt no viņa. Viņš likās truls, un