Dzelzs papēdis

—   Taisni to es darīšu. Un mūsu nolūks ir ne vien pa­ņemt visas bagātības šinīs namos, bet arī šo bagātību avotus, visas raktuves, dzelzceļus, fabrikas, bankas un uzņēmumus. Tā ir revolūcija. Tā ir patiešām briesmu pilna. Baidos, ka apšaudīšanās būs daudz niknāka, nekā esmu jebkad iedomājies. Bet, kā jau sacīju, šodien nevie­nam nav brīvas rīcības. Visi mēs esam ierauti industrijas mašīnas ratos un zobos. To jūs redzējāt tur, kur bijāt, jūs redzējāt, kādi bija cilvēki, ar ko runājāt. Runājiet vēl ar citiem! Aizejiet pie pulkveža Ingrama! Uzmeklējiet re­portierus, kas gādāja, lai Džeksona prāva neiekļūtu laik­rakstos, un izdevējus, kam pieder šie laikraksti. Jūs re­dzēsiet, ka tie visi ir šīs mašīnas vergi.

Mūsu sarunas laikā es uzstādīju viņam mazu vienkāršu jautājumu par strādnieku pakļautību nelaimes gadīju­miem un saņēmu statistisku lekciju.

—   Tas viss ir grāmatās, — viņš paskaidroja. — Skaitļi ir sakopoti, un tas ir neapstrīdami, ka rīta stundās ne­laimes gadījumu ir vismazāk un to skaits strauji pieaug ar katru stundu, kad strādnieks, miesīgi un garīgi noguris, kļūst gausāks. Vai jūs arī zināt, ka jūsu tēvam ir trīs­kārt lielākas izredzes saglabāt savu veselību un dzīvību nekā strādniekam? Viņam tās ir. Apdrošināšanas sabied- ribas to zina.[28] jūsu tēvam dzīvības apdrošināšanas polise par tūkstoš dolāriem izmaksā četri dolāri divdesmit centu gadā, bet strādniekiem tāda pati maksā piecpadsmit do­lāru.

—   Un kādas ir jūsu izredzes? — es ievaicājos un šinī mirklī jutu, ka mana interese par viņu nav tikai pavirša.

—   O, kā revolucionāram man var būt astoņkārt lielā­kās izredzes nekā strādniekam tikt ievainotam vai noga­linātam, — viņš bezrūpīgi atteica. — Apdrošināšanas sabiedrības no visai izveicīga ķīmiķa, kas rīkojas ar sprāgstvielām, pieprasa astoņkārt lielāku summu nekā no strādnieka. Mani viņi droši vien nemaz neapdrošinātu. Kāpēc jūs to vaicājat?

Es nevarēju acu pacelt un jutu, ka man asinis karsti saplūst vaigos. Ne jau tādēļ, ka viņš būtu varējis pa­manīt manas bažas, bet tādēļ, ka es tās pati nule pama­nīju un vēl viņa klātbūtnē.

Šinī mirklī ienāca mans tēvs un gatavojās iet kopā ar mani mājup. Ernests atdeva viņam dažas grāmatas, ko bija aizņēmies, un atvadījās. Izejot viņš vēl atskatījās un sacīja:

—   Zināt, kamēr jūs postāt savu un es atkal bīskapa dvēseles mieru, labāk apmeklējiet misis Viksoni un misis Pertonveitu. Viņu vīri, kā jums zināms, ir galvenie vērp­tuvju akcionāri. Tāpat kā visi pārējie, ari šīs abas sie­vietes ir mašīnai piesaistītas, kaut arī atrodas sabiedrī­bas virsotnē.

IV NODAĻA MAŠĪNAS vergi

Jo vairāk es domāju par Džeksona roku, jo dziļāks satraukums mani pārņēma. Es lūkojos faktiem acīs. Pirmo reizi es ieraudzīju dzīvi. Mani universitātes gadi, studijas un kultūra izrādījās tālu no īstenības. Es biju iepazinu­sies tikai ar teorijām par dzīvi un sabiedrību, grāmatās tās bija attēlotas ļoti jauki, bet īsto dzīvi es redzēju vienīgi tagad. Džeksona roka bija fakts. Ernesta vārdi: — Faktus, godātais, neapgāžamus faktus! — vēl skanēja man ausīs.

Man likās šausmīgi, neiespējami, ka visa mūsu sabied­rība būtu dibināta uz asinīm. Bet Džeksons! Es nevarēju viņu aizmirst. Manas domas vienmēr traucās atpakaļ pie viņa kā kompasa adata uz ziemeļpolu. Pret viņu bija izturējušies drausmīgi necilvēcīgi. Viņa asinis nebija sa­maksātas, lai akcionāriem varētu izmaksāt lielākas divi­dendes. Un es pazinu pāris desmit laimīgu, turīgu ģi­meņu, kas bija saņēmušas šīs dividendes un ar to guvu­šas labumus no Džeksona asinīm. Ja pret vienu cilvēku varēja tik necilvēcīgi izturēties un sabiedrība bezrūpīgi gāja savu ceļu tālāk, vai tad šāda nežēlīga izturēšanās nebija iespējama pret daudziem? Es atcerējos Čikāgas sievas, par kurām Ernests stāstīja, ka tās strādājot par deviņdesmit centiem nedēļā, un bērnus, kas vergo dien­vidu kokvilnas vērptuvēs. Un es garā skatīju viņu vārgās, bālās rokas, no kurām bija izspiestas asinis, gatavojot audumu manam tērpam. Un tad es atkal domāju par Sje­ras vērptuvēm un izmaksātajām dividendēm un skaidri saskatīju Džeksona asinis uz sava tērpa. Es nevarēju at­brīvoties no Džeksona.' Manas domas vienmēr atgriezās pie viņa.

Dvēseles dziļumos man radās izjūta, ka stāvu uz bez­dibeņa malas. Man šķita, ka man tūliņ atklāsies jauna un drausmīga dzīves atziņa. Un ne tikai man vien. Visa mana pasaule bija sabrukusi. Piemēram, mans tēvs. Es varēju vērot Ernesta ietekmi viņā. Un bīskaps! Kad es pēdējo reizi viņu redzēju, viņš atgādināja slimnieku. Viņa nervi bija visaugstākā mērā saspringti un acīs rēgojās neizsakāmas šausmas. No tā mazumiņa, ko uzzināju, no­pratu, ka Ernests bija turējis savu solījumu parādīt vi­ņam elli. Tomēr es nedabūju zināt, kādas elles ainas bīs­kaps bija redzējis, jo viņš šķitās pārāk satriekts, lai va­rētu par to runāt.