Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

-      Dvēseļēdāju spēka dvēsele, Finkedīns turpināja,

-     bija uguns opāls. Tavs tēvs to paņēma. Viņš sadauzīja to drumslās.

Rena nolika zivi.

-     Viņš sadauzīja uguns opālu?

-    Pēc tam Toraka tēvs sarīkoja lielo ugunsgrēku, Fin­kedīns stāstīja. Viņš mirkli klusēja, bet tad turpināja:

-     Viens dvēseļēdājs liesmās aizgāja bojā. Jo gribēja iegūt kaut vienu uguns opāla lausku.

-     Septītais dvēseļēdājs, Rena murmināja. Es jau tā domāju.

Toraks lūkojās sarkanajā ogļu blāzmā un domāja par tēvu. Par savu tēvu, kas bija sarīkojis lielo ugunsgrēku.

-     Tātad viņš tā vienkārši neaizbēga? zēns jautāja.

-      Ak, viņš bija viltīgs, Kraukļu vadonis atbildēja.

-     Tavs tēvs bija arī gudrs. Viņš visu izdarīja tā, lai izska­tītos, ka arī viņš kopā ar draudzeni aizgājis bojā. Pēc tam abi pazuda Dziļajā mežā.

-     Dziļais mežs, Toraks noteica.

Iepriekšējā vasarā viņš bija sasniedzis tā robežas. Zēns atcerējās drūmās ēnas zem neizprotamajiem, vērīgajiem kokiem.

-      Viņiem būtu vajadzējis palikt tur, Toraks sacīja.

-     Tur tie būtu drošībā.

Finkedīns ar nazi sabikstīja ugunskuru. Mirgojošajā gaismā vīrieša vaibsti izskatījās kā granītā kalti.

-     Viņiem patiesi būtu bijis labāk palikt pie tavas mātes radiem. Aiziešana nozīmēja bojāeju, Finkedīns paraudzī­jās Torakā. Bet viņus nodeva. Tavs tēvabrālis uzzināja, ka abi joprojām ir dzīvi. Kopš tā brīža viņi tika vajāti. Un tava māte, Kraukļu vadonis skaļi ievilka elpu, ne­gribēja palikt pie tuviniekiem, lai viņus neapdraudētu. Tā viņi aizgāja. Finkedīns no jauna apmaisīja ogles.

-     Nākamajā vasarā piedzimi tu.

-     Un viņa nomira, Toraks sacīja.

Kraukļu vadonis neatbildēja. Viņš raudzījās pagātnē, un zilās acis no skumjām spīdēja.

Toraks pagrieza galvu un lūkojās bērzos, kas bija izslējuši kailos zarus pret saltajām debesīm.

Atgriezās Vilks, un viņa mutē šūpojās zaķa priekškāja. Vilks iebrida seklumā, pameta zaķa kāju augstu gaisā un iespaidīgā lēcienā to noķēra zobos.

-    Uguns opāls, Rena ieminējās. Tu teici, ka tas tika sadauzīts gabalos.

Finkedīns piemeta ugunskurā malku.

-    Pasaki man, Rena. Kad tu turēji to plaukstā, cik liels tas bija?

Toraks nepatikā noskurinājās. Kāda gan tam vairs no­zīme?

-    Tāds kā pīles ola, meitene atbildēja. Viņai aizrāvās elpa. Tā bija tikai lauska!

Kraukļu vadonis pamāja ar galvu.

-     Tas, no kura nākusi šī lauska, bija gandrīz divtik liels kā tava dūre.

Iestājās klusums. Vilks gulēja krastmalā un klusī­tēm tiesāja zaķa kāju. Pat alkšņi bija apklusuši. Toraks ierunājās:

-     Tātad akmens, kas iekrita aizā kopā ar Sikspārņu burvi, bija tikai viena uguns opāla daļa. Tātad to varētu būt vairāk?

-    To ir vairāk, Finkedīns atbildēja. Padomā, Torak! Ir vēl vismaz viena, par kuru mēs zinām. Aizjūras dvēseļēdājam tā bija vajadzīga, lai izveidotu dēmonisko lāci, kurš pieveica tavu tēvu.

Toraks centās visu aptvert.

-     Cik lausku ir pavisam? viņš jautāja.

-     Es nezinu, Finkedīns atbildēja.

-     Trīs, klusā balsī sacīja Rena. Tur bija trīs.

Viņi raudzījās meitenē.

-    Trīs sarkanas acis tumsā. Es redzēju tās sapnī. Vienu paņēma Jūra. Otru Sikspārņu burve. Un vēl vienu… viņa apklusa. Kur palikusi trešā?

Finkedīns izpleta rokas. Mēs nezinām.

Toraks pacēla skatienu un paraudzījās grubuļainajos zaros virs galvas. Augstu kokā tik augstu, ka līdz šim viņš tos nebija pamanījis, puisis ieraudzīja āmuļus. Viņš saprata, ka ozols nemaz neguļ. Tur augšā bija tā mazā, zaļā sirds, kas nekad negāja pie miera. Zēns prātoja, kādus noslēpumus tā varētu pavēstīt. Vai par viņu tā kaut ko zināja? Vai redzēja zīmi uz viņa krūtīm?

Iebāzis roku azotē, Toraks aptaustīja kreveli. Šī zīme jau pati par sevi apdraud tos, kuri atrodas viņam apkārt, tāpat kā Rēnas zibens šautru tetovējumi meiteni sargā. Un kaut kur Mežā vai Tālajos Ziemeļos, vai pat aiz Jūras trīs atlikušie dvēseļēdāji perina plānus, kā atrast pēdējo uguns opāla lausku; kā atrast viņu, Toraku, garagājēju…

-     Rena, sacīja Finkedīns, likdams Torakam satrūk­ties. Atgriezies nometnē un pastāsti Seiunai par uguns opālu.

-     Bet es gribu palikt šeit, meitene iebilda.

-     Ej! Man jāaprunājas ar Toraku aci pret aci.

Rena nopūtās un piecēlās.

Pēkšņi puisim šķita, ka ir milzīgi svarīgi ar draudzeni aprunāties, pirms tā nav aizgājusi.

-     Rena, pavilcis draudzeni sānis, viņš iesāka klusā balsī tā, lai Finkedīns nedzirdētu, es gribu tev kaut ko izstāstīt.

-     Ko? viņa sapīkusi jautāja.

-     Ir šis tas, ko es tev vēl neesmu pateicis. Taču es to izdarīšu.

Par brīnumu Rena nesāka nepacietīgi bolīt acis. Viņa niekojās ap loka maksts siksnu un drūmi raudzījās Torakā.

-      Nu labi, meitene nomurmināja. Visiem ir savi noslēpumi. Pat man.

Viņa atplauka smaidā.

-     Vai tas nozīmē, ka tu paliec?

-     Es nezinu.

-     Tev vajadzētu palikt. Paliec pie mums!

-     Es šeit neiederos. Rena nosprauslājās.

-      To es zinu! Taču tu neiederies arī nekur citur, vai ne?

Viņa smaidīdama parādīja Torakam savus asos zobi­ņus, uzmeta plecā loku un aizsoļoja cauri kokiem.