Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Toraks toreiz bija juties pārsteigts. Ko Inuktiluks zi­nāja un ko bija uzminējis?

Apaļā seja bija savilkusies smaidā, kuru aptumšoja skumjas.

-     Man šķiet, tu esi līdzīgs melnajam leduslācim, kurš parādās vienreiz pa tūkstoš ziemām. Varbūt tu nekad ne­atradīsi mieru. Taču ceļā tu iemantosi draugus. Un dau­dzās zemēs zinās tavu vārdu.

Vīrs uzlika abas plaukstas uz krūtīm un paklanījās.

-    Lai veicas medībās, Torak! Un lai aizbildnis vienmēr ir kopā ar tevi!

Klajumā ēdiens bija atdarījis mutes dziesmām un stās­tiem. Pēkšņi Toraks to vairs nespēja izturēt. Kad neviens neskatījās, viņš ieslīdēja savā būdā.

Nometies uz vītola mizu pīteņa, viņš raudzījās uguns­kurā, kas liesmoja pie telts ieejas, un prātoja, ko darīt.

-     Kas par vainu? Rena jautāja tik negaidīti, ka viņš salēcās.

Meitene stāvēja otrpus ugunskura. Šķita, ka viņa ir tikpat iztrūkusies kā Toraks.

-     Tu taču nedomā aiziet? viņa jautāja.

Puisis vilcinājās.

-     Pirms to darīšu, es tev pateikšu.

Rena pacēla koka gabalu un sabikstīja ugunskuru.

-     No kā tu baidies? viņa vaicāja.

-     Ko tu ar to gribi teikt?

-     Tev kaut kas ir padomā. Es to jūtu.

Toraks neatbildēja.

-     Nu labi, meitene sacīja un aizmeta koku. Es mi­nēšu. Alā tev uz pieres bija asinis. Tu teici, ka tā esot kauna zīme. Vai… vai viņi lika tev piedalīties upurēšanā?

Tas bija trāpīgs minējums, kaut gan ne visai precīzs. Taču Toraks nolēma to apstiprināt.

-   Jā, viņš atbildēja. Pūce. Pirmais no deviņiem med­niekiem. Es to nokāvu.

Rēnas seja nobālēja.

Torakam pamira sirds. Kā viņa justos, ja uzzinātu pā­rējo?

Taču meitene ātri atguvās un apspieda trīsas.

-    Galu galā arī es par bultu spārniņiem izmantoju pū­ces spalvas. Kaut gan īstenībā es pūces nemedīju, bet gaidu, līdz patrāpīsies kāda beigta vai kāds man atnesīs spalvas.

Viņa saprata, ka runā pārāk ātri, un saknieba lūpas.

-    Mēs varam to labot, Torak. Ir zināmi paņēmieni, kā tevi šķīstīt.

-     Rena…

-     Tev nav jābēg, viņa steigšus piebilda. Tas neko neatrisinās.

Kad draugs neatbildēja, Rena kļuva uzstājīga.

-    Vispirms vismaz parunā ar Finkedīnu. Zvēri, ka ne­aiziesi, pirms nebūsi runājis ar Finkedīnu!

Draudzenes seja bija tik atklāta un tik cerību pilna. Viņš apzvērēja.

Kad meitene bija aizgājusi, Toraks nolieca galvu uz ce­ļiem. Pēkšņi viņš atkal ir ziemeļos un rokas viņam sasietas aiz muguras. Sešru ar pirkstu glāsta viņa vaigu.

"Tu nekad netiksi no manis vaļā," viņa čukst zēnam ausī.

Pēc tam viņš sajūt uz pleca Tiazi spēcīgo roku, kas spiež viņu pie ledus, bet Sešru dursta Toraka krūtis ar kaula adatu, kas samitrināta smirdīgā, melnā krāsvielā: tā pagatavota no upurēto mednieku kauliem un dvēseļēdāju asinīm.

"Šī zīme," čukst burve, "būs kā harpūnas uzgalis roņa miesā. Viena nepareiza kustība, un tas aizvilks tevi atpa­kaļ vienalga, cik stipri tu turētos pretim…"

Parāvis vaļā kamzoļa apkakli, Toraks pielika pirkstu pie aprepējušās kreveles uz krūtīm. Viņš šaubījās, vai kād­reiz spēs sevi piespiest to parādīt Kraukļiem Kraukļiem, kuri viņam uzticējās, šo zīmi uz savām krūtīm. Trīszaru žebērkli dvēseļu medībām.

Dvēseļēdāja zīmi.

četrdesmit pirmā nodaļa

Fikedīns pamodināja Toraku pirms ausmas un sauca viņu talkā pārbaudīt makšķerauklas. Kad puisis iznira no būdas, viņš atklāja, ka kopā ar savu tēvoci ir Rena. No abu sejām bija noprotams, ka viņa Kraukļu vadonim ir izstāstījusi par iepriekšējās nakts sarunu.

Kamēr viņi gāja cauri snaudošajam Mežam, netika bilsts ne vārds. Ielejā gulēja bieza migla. Upes krastos kā maiga, purpursarkana sarma pletās kaili alkšņu zari. Toraks pamanīja Vilku, kas pazibēja starp kokiem. Vienī­gās skaņas plūda no Cirvjupes, kura trokšņaini mutuļoja zem ledus, kas joprojām klāja tās krastus.

Viņi sasniedza līdzenu, purvainu senlejas daļu, kur upe paplašinājās un ieplūda vairākos dīķos. Pār šīm lāmām bija nostieptas pītas virves, no kurām ūdenī nokarājās makšķerauklas ar ēsmām.

Ķēriens bija labs, un drīz vien viņu rīcībā bija nelielas asaru un plaužu kaudzītes. Finkedīns pateicās zivju ga­riem un iebāza zivs galvu egles žāklē ģints aizbildnim. Pēc

tam viņi sakurināja ugunskuru zem žuburaina, veca ozola un uzsāka nogurdinošo ķidāšanu un zvīņu kasīšanu. Kad vairākums zivju bija notīrītas, viņi lomu aiz žaunām pakarināja ozolā tā, lai Vilks nevarētu tikt klāt. Sacēlās viegls vējiņš. Ozols bija pārāk cieši aizmidzis, lai to sajustu, taču krastmalas koki nopūtās, un alkšņi sāka grabināt mazos, melnos čiekuriņus, sarunādamies pat miegā.

Zebiekste baltā ziemas mētelī saslējās pakaļkājās un paostīja vēja atnestās smaržas. Vilks saspicēja ausis un šāvās tai pakaļ.

Finkedīns noskatījās, kā viņš aizskrien. Pēc tam Kraukļu vadonis pagriezās pret Toraku un teica:

-     Reiz es tev stāstīju par lielo ugunsgrēku, kas izklī­dināja dvēseļēdājus.

Rena sastinga ar asari rokā.

Toraks saspringa.

-     Atceros, viņš piesardzīgi sacīja.

Finkedīns ar nazi, kas bija iestiprināts briežraga rok­turī, nemitējās kasīt zivīm nost zvīņas.

-     To izraisīja tavs tēvs, viņš paziņoja.

Puisim izkalta mute.