Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Mišela Peivere

Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

.

.

Autores priekšvārds

Toraka pasaule ir seštūkstoš gadus veca: toreiz, pēc leduslaikmeta, vēl nebija attīstīta zemkopība un visa ziemeļrietumu Eiropa bija viens vienīgs mežs.

Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Tie nepazina rakstību, metālus un riteņus, bet viņiem tos nemaz arī neva­jadzēja. Cilvēki lieliski prata izdzīvot arī bez visa tā. Ļaudis zināja daudz par dzīvniekiem, kokiem, augiem un akmeņiem mežā. Ja viņiem kaut ko ievajadzējās, cilvēki zināja, kur to atrast vai kā izgatavot.

Viņi dzīvoja nelielās ģintīs, un daudzas no tām bija lielas klejotājas: dažas, tādas kā Vilku ģints, palika vienā vietā tikai dažas dienas, bet citas piemēram, Kraukļi un Vītoli uzka­vējās savās nometnēs pat veselu gadalaiku; turpretim Roņu ģints dzīvoja vienā vietā gadiem ilgi. To, cik tālu ģintis bija pārvietojušās kopš "Garagājējā" aprakstītajiem notikumiem, tu vari uzzināt, ielūkojoties izlabotajā kartē.

Pirms sarakstīju "Dvēseļēdāju", es daudz laika pavadīju Karpatu kalnu piekājē Rumānijā. Man paveicās redzēt vilku, mežacūku, briežu, lūšu, āpšu un daudzu citu dzīvnieku pēdas (bet, man par atvieglojumu, lāči vēl dusēja ziemas miegā). Es skatīju arī to, kā kraukļi tiesā laupījumu, un no sava pavadoņa iemācījos pievilināt kraukļus, lai iepazītu šos vissaprātīgākos putnus.

Lai uzzinātu vairāk par braukšanu ar suņu kamanām, man nācās iepazīties ar inuītu suņiem Somijā, bet pēc tam arī Grenlandē, kur tie mani aizveda dažos priekpilnos (un arī saltos) braucienos pa ledājiem.

Lai iepazītos ar Ledus ģinšu dzīvi, es pētīju Grenlandes un Ziemeļkanādas inuītu paradumus: viņu medību ieražas, ledus mitekļus un nepārspējamos zvērādas apģērbus. Grenlandē es pirmo reizi izbaudīju vēja un ledāju varenību un kādā neaiz­mirstamā pārgājienā, kurā biju devusies viena pati, arī bailes no leduslāča, kas pavīdēja tālumā.

Lai tuvāk iepazītos ar leduslāčiem es devos uz Cērčilu Ziemeļkanādā, kur novēroju tos atpūšamies un spēlējamies caurām dienām un naktīm. Nonākt aci pret aci ar brīvdabas leduslāci, kuru ziemeļrietumu Grenlandes inuīti dēvē par pisugtuku, Lielo Klejotāju, ir ārkārtīgi aizraujoši. Šķiet, man vienmēr paliks atmiņā šīs biedējošās, taču dīvaini nevainīgās tumšās acis.

Es gribu pateikties Kristofam Prombergeram no Karpatu Plēsīgo dzīvnieku projekta Transilvānijā par to, ka viņš dalījās zināšanās par pēdu meklēšanu, vilkiem un kraukļiem; cilvē­kiem no Manitobas Čērčilā par to, ka viņi man palīdzēja tuvāk iepazīties ar mežonīgajiem leduslāčiem; Austrumgrenlandes iedzīvotājiem par viesmīlību, atklātību un asprātīgajiem jokiem; Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrībai par dažiem brīnišķiem mirkļiem, kurus varēju pavadīt kopā ar vairākiem lieliskiem vilkiem; misteram Derikam Koilam, Londonas Tauera kraukļu kopējam, par to, ka viņš man tik daudz pastāstīja par dažiem ļoti īpašiem kraukļiem. Un beidzot, kā vienmēr, es vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam un manai brīniš­ķīgajai redaktorei un izdevējai Fionai Kenedijai par nerimtīgo entuziasmu un atbalstu.

Mišela Peivere, 2006

ŠIS TAS PAR VILKU

"Vilkabrāļa" pirmajās lappusēs Vilkam ir trīs mēneši. "Dvēseļēdāja" sākumā viņš ir jau divpadsmit mēnešus vecs un izskatās gandrīz kā pieaudzis vilks, taču tāds ne­būt nav tas attiecas arī uz viņa pieredzi.

Pievienojies vilku baram Pasaules Gara kalnā, viņš iemantoja dažas medību iemaņas, lai spētu viens pats iz­dzīvot, taču tam bija vēl daudz jāapgūst.

Un, kaut gan fiziski Vilks ir jau nobriedis tiktāl, ka var kļūt par tēvu, viņš kādu laiku vēl dzīvos viens. Daudzi vilki sasniedz trīs un vairāk gadu vecumu, pirms atrod draudzeni un izveido ģimeni. Līdz tam laikam tie bieži vien kļūst par auklēm jaunākajām māsām un brāļiem: pieskata tos, kamēr pārējie bara locekļi medī.

Vilka krūtis ir šauras, bet kājas garas un slaidas, tā­pēc viņš tik ātri un viegli spēj pārvietoties pa dziļo sniegu. Viņa lielās ķepas darbojas kā sniega kurpes un ļauj skriet pa sērsnu, turpretī briežu asie nagi tajā iegrimst.

Tagad Vilka kažoks ir daudz biezāks nekā "Garagājējā", jo ir ziema. Un viņš tādējādi izskatās krietni lielāks.

Kažoks sastāv no diviem slāņiem īsās, pūkainās pavilnas, kura aiztur gaisu pie ādas un neļauj tikt klāt aukstumam, un garākiem, rupjā­kiem aizsargmatiem, kas pasargā Vilku no lietus, sniega un durstīga­jiem kadiķu zariem. Pateicoties lieliskajam kažokam, viņš spēj izdzīvot Tālajos Ziemeļos un nedrebināties kā Toraks un Rena.

Pretēji viņiem Vilkam piemīt neticama izturība. Viņš pat pārvietojas divreiz ātrāk nekā Toraks (ja vien tīšuprāt negausina soli, lai draugs varētu tikt līdzi), un pārsvarā Vilkam patīk rikšot skaistā, plūstošā, līganā gaitā: viņš tā var tecēt stundām. Bet, ja Vilks sāk skriet pa īstam, viņš, protams, ir daudz ātrāks par Toraku.