Dievi un karotāji

Viņam iešāvās prātā, ka Izi taču noteikti nevarēja būt nākusi pa šo ceļu, citādi būtu notiesājusi to pankūku. Vai vajadzētu gaidīt māsu te vai arī labāk mēģināt atrast ceļu uz Lapitosu un cerēt, ka viņa devusies turp uzmeklēt Telamonu? Bet Lapitosa bija kaut kur Kalna otrā pusē, un ne Hīlass, ne Izi nekad nebija tur bijuši. Par turieni viņi zināja tikai no Telamona aptuvenajiem nostāstiem.

Kaut kur tālumā joprojām rēja tas pats suns, ko Hīlass bija dzirdējis iepriekš. Rejas izklausījās bezcerīgas, it kā dzīvnieks vairs neticētu, ka kāds vēl atnāks. Hīlass vēlē­jās, kaut tas mitētos. Rejas viņam atgādināja par Škicu.

Viņš negribēja domāt par Škicu. Viņa prātā bija uzcelts mūris, un aiz mūra glūnēja nelāgas atmiņas, tā vien gaidot, kad tās atcerēsies.

Kalnos, kad noriet saule, svelme ātri mitējas, un Hīlass nodrebinājās, kaut arī zēnam bija vilnas tunika. Viņš nolēma pamest ciemu un atrast vietu, kur pārnakšņot.

Zēns vēl nebija ticis necik tālu, kad apjauta, ka suns ir pārstājis riet. Tagad tas izdvesa garus, kaitinošus kau­cienus.

Kad Hīlass pagāja garām takas līkumam, kaucieni pēkšņi pieņēmās skaļumā.

Suns nebija tik liels kā Škics, bet tikpat pluskains gan. īpašnieks to bija piesējis pie koka blakus savai priežu zaru būdai un atstājis bļodu ūdens, ko suns bija izdzē­ris sausu. Dzīvnieks bija jauns un nobijies un, ieraugot Hīlasu, kļuva nevaldāms, celdamies pakaļkājās savā virvē un kuldams gaisu ar priekšķepām, pārmērīgā sajūsmā sveicot nācēju.

Hīlasam bija tāda sajūta, it kā kāda roka būtu iesnie­gusies viņam krūtīs un sažņaugusi sirdi. Acu priekšā atplaiksnīja Škica tēls: Škics guļ beigts ar bultu sānā.

Suns dedzīgi rēja uz zēnu un luncināja visu dibengalu.

-   Aizveries! zēns uzsauca.

Krancis piešķieba galvu un iesmilkstējās.

Hīlass žigli atraisīja savu ūdens maisu un ielēja ūdeni bļodā, tad pasvieda sunim desu. Dzīvnieks izstrēba ūdeni un vienā kampienā aprija desu, tad nogāza zēnu zemē un sāka laizīt tam vaigu. Hīlasa sirdī uzjundījās skumjas. Viņš paslēpa seju kranča kažokā un ieelpoja silto suņa smaržu. Iekliegdamies viņš atgrūda dzīvnieku un pavir­zījās tālāk, kur viņu nevarēja aizsniegt.

Suns luncināja asti un lūdzoši ķilkstēja ūu-vaūuu-ūu!

-    Es nevaru tevi atsiet, Hīlass sacīja. Tu man sekotu un tad mani noķertu!

Dzīvnieks žēli uzlūkoja zēnu.

-   Būs jau labi, Hīlass apgalvoja. Tas, kurš tevi pie­sēja, bija gana rūpīgs, lai atstātu ūdeni; gan drīz atnāks.

Tā taču bija, vai ne? Viņš nekādi nevarēja ņemt suni līdzi ne jau tādā brīdī, kad pašam dzenas pakaļ melnie karotāji. Suņi neko nesaprot no slēpšanās. Tādam nevar pateikt, lai tevi nenodod.

Bet ja nu šo suni nobeidz tāpat, kā nogalināja Škicu?

Nedodams sev laiku pārdomām, zēns paķēra ūdens bļodu, atsēja suni un sāka vilkt to sev līdzi. Kad jau varēja redzēt ciemu, viņš piesēja dzīvnieku pie koka, no jauna piepildīja tā bļodu un pārbaudīja, vai virve ap kaklu nav apsieta par ciešu.

-   Viss būs kārtībā, viņš apsolīja. Kāds atnāks.

Zēns pameta suni sēžam, klusi smilkstam un nolūko­jamies viņam pakaļ. Kad Hīlass paskatījās atpakaļ, plušķis pielēca kājās un cerīgi ierējās.

Hīlass sakoda zobus un skriešus devās prom naktī.

Mākoņi paslēpa mēnesi, un zēns apmaldījās. Ūdens maiss un ēdamais smagi novilka rokas. Beidzot viņš atrada piekalnē uzbūvētu akmens būdu. No apkārt val­došā klusuma zēns juta, ka tā jau ilgi stāv tukša.

Viņš ielīda iekšā pa zemajām durvīm; zem kājām nokraukstēja suķes, un degunā iesitās mikla zemes smarža. Bija auksti, un oda tā, it kā kaut kas te būtu ielī­dis nomirt bet pajumte bija un palika pajumte.

Zēns notupās tumsā ar muguru pret sienu. Viņš juta, ka ož pēc suņa. Atcerējās pēdējo reizi, kad bija kopā ar Škicu. Viņš bija pagrūdis suņa purnu nost bet vai bija noglāstījis tam ausis un pakasījis zem priekškājas tā, kā dzīvniekam patika?

Viņš nespēja noticēt, ka Škicu vairs nekad neredzēs. Vairs nekad viņam nepiespiedīsies liels, silts, pluskains

ķermenis. Vairs nekad viņu nemodinās ūsains purns, kas ošņājas zem zoda.

Hīlass atrāva ūdens maisu un padzērās. Atvēris maisu ar ēdienu, viņš sameklēja dažas olīvas. Sāka trīcēt rokas. Olīvas nokrita. Zēns pagramstījās pa zemi. Olīvas neva­rēja atrast.

Mūris viņa prātā sagruva. Atmiņas gāzās atpakaļ vienā lielā straumē.

Viņi ar Izi bija ierīkojuši apmetni kādā alā rietumu smailē. Izi bija aizgājusi sarakt asfodelu saknes, bet Hīlass tikmēr nodīrāja vāveri un uzlika to uz uguns cepties.

-           Aiziešu līdz upei atvēsināties! viņš uzsauca Izi.

-   Skaties, ka cepetis nepiedeg!

-    Kad es ko esmu piesvilinājusi? māsa sašutusi atsaucās.

-   Aizvakar!

-   Nekā nebija!

Hīlass, neko neatbildējis, devās prom pa taku.

-    Nekas nebija piededzis! Izi sauca brālim pakaļ.

Pie upes Hīlass nolika uz akmens savu nazi un lingu,

pārvilka pāri galvai tuniku un laidās ūdenī. No kalna vir­sotnes atbalsojās vanaga sauciens: Ai, ai, ai! Zēns izklai­dīgi nodomāja, vai tikai tā nav kāda zīme.

Pēkšņi nikni sāka riet Škics: Nāc ātri! Liela ķeza! Nāc ātri!

Tad iekliedzās Izi.