DAIĻĀ MARGARETA

Dāmas augumu gandrīz pilnīgi paslēpa garais apmetnis, bet kapuces ietvertā seja, kad viņa pagriezās un to apspīdēja saulrieta gaisma, pārsteidza ar savu neparasto skaistumu, jo no pašas dzim­šanas līdz savai nāves dienai Margareta Kastela, ko visi dēvēja par daiļo Margaretu, bija apveltīta ar šo dabas balvu tik bagā­tīgi kā reti kāda sieviete. Maigais sejas ovāls bija kā gaišs, viegli ietonēts zieds ar daiļi veidotām, sulīgām lūpām un platu, snieg­baltu pieri. Bet visbrīnišķīgākais, kas šo sievieti padarīja nesalī­dzināmi pārāku par citām tā laika skaistulēm, bija viņas acis — ne zilas vai pelēkas, kā varētu iedomāties pēc gaišās sejas krāsas, bet melnas, lielas, mirdzošas un maigas kā stirnai, ogļu melnu, izliektu skropstu apēnotas. Sīs tumšās, starojošās acis, kas tik ļoti kontrastēja ar ziloņkaula pieri un viegli sārtajiem vaigiem, atstāja dīvainu, gandrīz satriecošu iespaidu. Tās piesaistīja ikviena cilvēka skatienu un neļāva atrauties, it kā viņš piepeši būtu ieraudzījis rozes ziedu starp sniegiem vai mirdzošu rīta zvaigzni pirmsausmas dūmakā. Kaut arī šīs acis bija maigas un biklas, sastaptais cil­vēks, ja tas bija vīrietis zem piecdesmit gadiem, ilgi nespēja tās aizmirstf sevišķi vēl tad, ja viņam laimējās redzēt, cik lieliski tās saderas ar kastaņbrūnajiem, tumši vizošajiem matiem, kas apvija pieri un līganām cirtām krita pāri gleznajiem pleciem līdz slai­dajam viduklim.

Pīters Broums — tā sauca šo vīrieti — mazliet bažīgi paraudzī­jās pūlī, tad pievērsās Margaretai un savā skanīgajā balsī sacīja:

—  Te ir rupju ļaužu pūlis, vai jūs domājat, ka jums te vajadzētu uzkavēties? Jūsu tēvs var par to sadusmoties, māsīc.

Te būtu vietā paskaidrot, ka patiesībā Pīters Margaretai bija nevis brālēns, bet gan pavisam attāls radinieks pa viņas mātes līniju-. Tomēr viņi viens otru sauca par brālēnu un māsīcu, jo tāda uzruna ir ļoti ērta un var nozīmēt daudz vai neko.

—   Ak, kāpēc gan ne? — atteica Margareta savā samtainajā, paklusajā balsī, kurā ieskanējās kaut kas svešzemniecisks, maigs un glāsains kā dienvidu nakts vēja elpa. — Kopā ar jums, brā­lēn, — viņa uzmeta atzinīgu skatienu Pītera spēcīgajam, kareivī­gajam stāvam, — man nav jābaidās pat no visrupjākajiem cilvē­kiem, un man ļoti gribas redzēt karali tuvumā, tāpat arī Betijai. Vai ne, Betij? — viņa pievērsās savai pavadonei.

Betija Dīna arī bija Margaretas māsīca, bet Pīteram Broumam viņa iznāca vēl tālāka radiniece nekā Margareta. Viņa bija dzi­musi dižciltīgā dzimtā, bet viņas tēvs, uzdzīvotājs un izvirtulis, bija padarījis nelaimīgu viņas māti un, tāpat kā tā, agri nomiris, atstādams Betiju Margaretas mātes aizgādībā. Tā bija pieņēmusi bārenīti savā mājā un uzaudzinājusi. Sī Betija savā veidā izcēlās gan ar izskatu, gan raksturu. Viņa bija skaista, ar lielisku augumu, spēcīga, platām, zilām, spriganām acīm un apaļīgām, sārtām lū­pām, valodā jestra un sparīga. Kaut gan Betijai ļoti patika vīriešu sabiedrība un vēl vairāk to pievērstā uzmanība, jo meiča bija ro­mantiski noskaņota un iedomīga, tomēr divdesmit piecu gadu ve­cumā viņa vēl bija godīga jaunava un prata savus pielūdzējus noturēt pienācīgā attālumā, kā to varēja apliecināt ne viens vien no viņiem. Par spīti necilajam stāvoklim, Betija sirds dziļumos ļoti lepojās ar savu izcelšanos un, godkāres urdīta, karsti vēlējās ar izdevīgām precībām atkal pacelties augstmaņu kārtā, no kuras tēva vieglprātība bija viņu izstūmusi. Nabadzīgai jaunavai, kas kalpoja radinieku namā, tas nebija viegli izdarāms.

Tffču savu māsīcu Margaretu viņa mīlēja un dievināja kā ne­vienu citu šai pasaulē, bet pret Pīteru juta simpātijas un cieņu, varbūt jo lielāku tādēļ, ka nekādi nebija varējusi — lai arī, aiz­skarta patmīlībā, visādi centusies — savaldzināt viņu ar savu skaisto sejiņu un citiem daiļumiem.

Atbildot Margaretai, viņa iesmējās un sacīja:

—   Protams. Mēs tur Holbornā visi esam pārāk aizņemti, un iz­devība kaut ko interesantu redzēt gadās tik reti, ka šo es gan ne­gribētu palaist garām. Taču masters Pīters ir ļoti gudrs, un man pieteikts allaž viņam paklausīt. Turklāt drīz kļūs tumšs.

—   Labi jau, labi, — Margareta nopūzdamās sacīja un paraustīja plecus. — Tā kā jūs abi esat pret mani, tad varbūt iesim arī. Nā­kamreiz, kad došos pastaigāties, brālēn Pīter, es izvēlēšos sev laipnāku pavadoni.

Margareta apgriezās un sāka aši spraukties cauri ļaužu drūz­mai. Pīters sekoja viņai, bet nepaguva aizturēt, jo jaunā sieviete bija ļoti izveicīga. Redzēdama, ka izlauzt ceļu caur pūli būs grūti,, viņa nogriezās pa labi un iznāca laukumā banketu zāles priekšā, kur savus kungus gaidīja miesassargi un grūmi ar zirgiem. Kādu brīdi Pīters un Betija netika laukā no pūļa, kas saslēdzās aiz viņas, un tā nu Margareta atradās viena pati šo cilvēku vidū. Tie bija Spānijas sūtņa de Ajalas gvardes vīri, slaveni ar savām patvaļī- bām, jo viņi jutās droši, ka viņu kungs tos allaž spēs aizstāvēt. Turklāt šobrīd gandrīz visi viņi bija vairāk vai mazāk piedzē­rušies.