Viens no tiem — garš, sarkanmatains skots, ko šis garīdznieks un diplomāts bija atvedis sev līdz no Skotijas, kur arī bijis par sūtni, — ieraudzījis savā priekšā jaunu un skaistu sievieti, nolēma viņu tuvāk aplūkot un šai nolūkā ķērās pie rupjas kara viltības. Izlikdamies, ka paklupis, viņš, it kā tvarstot pēc atbalsta, sagrāba Margaretas apmetni un spēji atrāva to vaļā, atsegdams viņas daiļo seju un graciozo stāvu.
— Dūjiņa, puiši, kāda dūjiņa! — viņš kliedza aiz dzēruma piesmakušā balsī. — Tā atlidojusi šurp, lai dāvātu man skūpstu. Un, ar garajām rokām apķēris Margaretu, dzīrās pievilkt sev klāt.
— Pīter! Palīdziet man, Pīter! — kliedza Margareta, nikni cīnīdamās sarkanmatainā skavās.
— Nekliedz, nekliedz, manu skaistulīti — sacīja piedzērušais, skots. — Ja gribi piesaukt svēto, tad Andrejs nemaz nav sliktāks par Pēteri. — Apkārtstāvošie, kas saprata viņa asprātību, sāka smieties, jo šā vīra vārds bija Endrjū.
Nākamajā mirklī atskanēja jauna smieklu šalts, un kauslīgajam Endrjū piepeši likās, ka viņš nokļuvis mežonīga viesuļa varā. Margareta tika izrauta no viņa rokām, bet viņš pats kūleniski aizlidoja projām un smagi nogāzās ar seju pret zemi.
— Tas ir Pīters! — viens no gvardiem spāniski iesaucās.
— Jā gan, — otrs atteica, — tāds svētais aizstāvis ir ko vērts! — Bet trešais palīdzēja zemē notriektajam Endrjū pieslieties kājās.
Skots izskatījās pēc paša nelabā. Viņa cepure bija nokritusi,.
ugunssarkanie mati notraipīti ar dubļiem, deguns sadragāts pret bruģa akmeņiem, un asinis no tā plūda pār seju un krūtīm, bet mazās, piesarkušās ačeles kvēloja kā seskam. Viņa seja aiz sāpēm un niknuma bija kļuvusi pelēcīgi balta. Kaut ko iebrēcies skotiski, viņš izrāva zobenu un metās virsū savam pretiniekam, lai to nogalinātu.
Pīteram nebija zobena, un savu īso dunci viņš nepaguva izraut. Bet viņam rokā atradās resna, ar dzelzi apkalta akmeņozola nūja, un, Margaretai izmisumā lauzot rokas un Betijai spiedzot, viņš ar to uztvēra un atvairīja baismīgo cirtienu. Iekams uzbrucējs paguva -otrreiz atvēzēties, nūja izslējās gaisā un Pīters pielēca viņam klāt. Ar drausmīgu spēku nūja triecās pret skota plecu, salauzdama to un atsviezdama pašu tenteriski atpakaļ.
— Varens belziens, Pīter! Pamatīgi nostrādāts, Pīter! — kliedza skatītāji.
Bet Pīters viņus ne redzēja, ne dzirdēja, jo bija traks aiz dusmām par nekaunīgo Margaretas apvainošanu. Gaisā atkal uzšāvās ar dzelzi apkaltā nūja un, triecoties lejup, šoreiz trāpīja tieši pa Endrjū galvu. Tā nokrakšķēja kā olas čaumala, un neģēlis nogāzās uz muguras beigts.
Kādu brīdi valdīja klusums, jo joks bija pieņēmis traģisku virzienu. Tad viens no spāniešiem, paraudzīdamies uz izstiepušos ķermeni, sacīja:
— Žēlīgais dievs, mūsu Endrjū ir pagalam! Sim tirgotājam ir smaga roka.
Tūlīt pat starp mirušā biedriem atskanēja draudīga murdoņa un -viens no tiem iekliedzās:
— Noduriet viņu!
Saiprazdams, ka viņam uzbruks, Pīters palēca uz priekšu, aizsviedis nūju, paķēra no zemes skota nokritušo zobenu un ar kreiso roku izrāva dunci. Tagad viņš bija labi apbruņots un pavērsās pret saviem ienaidniekiem tik nikns un kareivīgs, ka tie sastinga uz vietas, kaut gan četri vai pieci zobeni jau bija kaujas gatavībā. Tad Pīters pirmoreiz ierunājās, jo zināja, ka ar tik daudziem pretiniekiem viens nespēs cīnīties.
— Angļi! — viņš skaļi sauca, nepagriezdams galvu un nenolaiz- dams acu no gvardiem. — Vai jūs mierīgi noskatīsieties, kā šie spāniešu suņi mani nogalina?
Pēc mirkļa klusuma kāda balss aizmugurē iekliedzās:
— Dievs mans liecinieks, es to nepieļaušu! — Un blakus Pīteram •nostājās muskuļots kentiešu karavīrs ar kreisajai rokai pārmestu apmetni un zobenu labajā rokā.
— Es ari ne! — kāds cits piebalsoja. — Mēs ar PIteru Broumu jau senāk esam kopā cīnījušies.
— Arī es ne! — sauca trešais. — Jo mēs abi esam dzimuši vienā Eseksas simtienā.
Un tā tas turpinājās, kamēr līdzās Pīteram saradās tikpat daudz dūšīgu angļu, cik pretī viņam stāvēja spāniešu un skotu.
— Pietiks, — Pīters sacīja, — mums jācīnās vīram pret vīru. Jūs, draugi, tur aizmugurē pieskatiet sievietes. Nu, slepkavnieki, ja jūs gribat redzēt, kā angļi cilā zobenus, panāciet uz priekšu vai arī, ja esat nobijušies, ļaujiet mums aiziet mierā.
— Jā, nāciet, nāciet, jūs, citzemju gļēvuļi! — kliedza pūlis, kas neieredzēja šos lielīgos un privileģētos gvardus.
Nu spāniešu asinis bija uzvirdušas un pamodies senais tautu naids. Gvardu seržants lauzītā angļu mēlē izkliedza neķītrus apvainojumus Margaretai un skubināja savus puišus «apgriezt rīkles šiem Londonas vepriem». Sārtajā saulrieta gaismā sarkani vizēja zobeni, vīri nostājās stingri uz kājām un paliecās uz priekšu, — nākamajā brīdī vajadzēja sākties lielam, asiņainam kautiņam.
Taču tas nesākās, jo šajā mirklī kāds slaids senjors, kas bija stāvējis malā un vērojis notiekošo, ienāca starp abām pretinieku rindām un ar roku atbīdīja izslietos zobenus.