Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils nolēma, ka vispirms jāsagādā drošs patvērums mātei. Domāja ilgi, taču draugu, kam lūgt palīdzību, nebija, un kaimiņiem jau arī bez tā bija modušās aizdomas. Tā ka vienīgais cilvēks, kam, pēc Vila domām, varēja uzticēties, bija Kūperes kundze. Nu, kad māte ir drošībā, viņš cen­tīsies sameklēt zaļo ādas mapi, ieskatīsies, kas tajā ir, un pēc tam dosies uz Oksfordu meklēt atbildes uz vienu otru viņu interesējošu jautājumu. Bet vīri Viļu apsteidza.

Un pirms brīža Vils vienu no tiem bija nogalinājis.

Tāpēc viņu meklēs arī policija.

Labi, ka Vils prata nekrist acīs. Jāizskatās neuzkrī­tošam, patlaban tas bija svarīgāk par visu, un tādam jā­paliek iespējami ilgi, līdz vai nu Vils, vai svešie atradīs viņa tēvu. Ja viņi to izdarīs pirmie, Vilam viens pīpis, cik daudzus viņš vēl nogalinās.

Dažas stundas vēlāk Vils jau soļoja laukā no Oks­fordas, ap pusnakti būdams jau četrdesmit jūdžu attā­lumā no pilsētas. Zēns jutās līdz nāvei noguris. Viņš bija stopējis, braucis ar diviem autobusiem, gājis kājām un sasniedzis Oksfordu sešos vakarā pārāk vēlu, lai pa­veiktu iecerēto; viņš bija ieturējies smalkā ēstuvē Burger King, pēc tam nobēdzis kinoteātri (filmas nosaukums aiz­mirsās jau tās skatīšanās laikā) un patlaban naigi devās pa bezgalgaro ceļu cauri priekšpilsētām ziemeļu virzienā.

Līdz šim neviens Vilam nebija pievērsis nekādu uzma­nību. Tomēr zēns apzinājās, ka labāk naktsmājas atrast laikus jo vēlākā stundā viņš tās meklēs, jo lielāku uz­manību sev pievērsīs. Vienīgā nelaime, ka omuligo na­miņu ceļmalas dārzos paslēpties nevarēja, bet no īstas lauku ainavas nebija ne vēsts.

Vils bija atnācis līdz plašam apkārtceļam, kur šoseja, kas veda uz ziemeļiem, krustojās ar Oksfordas loka ceļu, kurš savukārt stiepās austrumu-rietumu virzienā. Šajā nakts stundā satiksmes tikpat kā nebija uz ceļa, kur Vils stāvēja, valdīja klusums, un gar tā malām stiepās platas zāliena joslas, aiz kurām gozējās omulīgas majas. Zāliena malās bija sastaditas divas skābaržu rindas ērmoti silueti ar nevainojami simetriskiem, šauriem lapu vainagiem, kas vairāk atgādināja bērna zīmējumu nekā īstus kokus. Ielas apgaismojumā aina izskatījās samāk­slota, tā atgadināja teātra uzvedumu. No pārgurumā Vils jutās ka apdullis. Viņš būtu gājis tālāk uz ziemeļiem vai arī būtu nolicis galvu zem koka un aizmidzis, bet, apstā­jies sakopot domas, viņš ieraudzīja kaķi.

Kaķis bija svītrains, gluži kā Moksija. Mīkstiem soļiem tas izslīdēja no dārza Oksfordas ceļa pusē, kur patlaban stāvēja Vils. Nolicis zeme somu, zēns pastiepa roku, un kaķis, pienācis klat, paberzēja gar to galvu nudien kā Moksija. Protams, tā jau izturas jebkurš kaķis, tomēr Vilam pēkšņi tik ļoti sagribējās pagriezties atpakaļ uz mājām, ka acīs saskrēja asaras.

Beigu beigās kaķis novērsās. Kā neka nakts stunda, jāapseko sava teritorija, jāmedī peles. Mīkstā solī šķērso­jis ceļu, peļu junkurs devās uz krūmiem turpat aiz skā­baržiem un apstājās.

Vils, joprojām vērojot, dzīvnieciņa uzvedībā pamanīja kaut ko dīvainu.

Kaķis pacēla gaisā ķepu, grasīdamies kaut kam piesist Vils neredzēja, kam. Pēc tam izliektu muguru, uzboztu spalvu un stingi izslietu asti dzīvnieks metās atpakaļ. Vilam kaķu paradumi nebija sveši. Tiklīdz mincis atgriezās zāles laukumiņā starp dārza dzīvžoga skābaržiem un krū­miem, jau atkal ar ķepu sizdams gaisā, Vils ieskatījās vē­rīgāk.

Kaķis jau atkal atlēca malā, šoreiz ne tik tālu un jau mie­rīgāk. Lai nu kā, pēc pāris sekunžu ošņāšanas, taustīšanas un ūsu raustīšanas ziņkāre ņēma virsroku pār piesardzību.

Spēris soli uz priekšu, kaķis pēkšņi pazuda.

Vils sasprindzinaja redzi. Pēc tam, piespiedies tuvākā koka stumbram, zēns sastinga pa loku patlaban brauca automašīna, mezdama uz viņu starmešu ugunis. Tiklīdz mašīna bija prom, Vils, nenovērsis skatienu no kaķa pē­tītā laukumiņa, šķērsoja ceļu. Tas nebūt nenācās viegli, jo acij nebija kur aizķerties, tomēr, nonācis vietā un vērīgi ieskatījies, zēns tiešām kaut ko ieraudzīja.

Palūkojoties no vienas puses, tad no otras, kaut kada skaidrība tomēr radās. Izskatījās, ka gaisā, apmēram divus metrus no ceļa malas, ir izgriezts laukums — tāda kā taisnstūra forma, šķērsgriezumā ne platāks par metru. Atrodoties ar to viena līmeni un virzienā pret šķautni, lau­kumu tikpat kā nemanīja, bet no aizmugures neredzēja vis­pār. Saskatīt to varēja tikai no tās vietas, kas bija vistuvāk ceļam, turklāt arī no turienes nebūt ne tik skaidri, jo, rau­goties neparastajā atvērumā, bija redzams tieši tas pats, kas šaipus tā, ceļa laternu apgaismots zāles laukums.

Taču Vils ne mirkli nešaubījās, ka zāles ielāps viņā pusē atrodas citā pasaulē.

Jautāts Vils diez vai pateiktu, no kurienes viņam tas zināms. Lai nu kā, bet viņam tas acumirklī bija skaidrs, turklāt tikpat neapšaubāmi kā tas, ka uguns dedzina un būt laipnam ir labi. Patlaban zēns aplūkoja kaut ko pa­visam neredzētu.

Tāpēc vien jau kārojās pieliekties un ieskatīties ciešāk. Lai gan no redzētā reiba galva un sirds pukstēja straujāk,