Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils dzirdēja neaprakstāmo troksni, tomēr neapstājās, lai paskatītos, kas noticis, bet metās pari margām un tad, pārlēcis pāri vīra ķermenim, kas kāpņu galā raustījās krampjos, paķēra no galda noplīsušu iepirkumu somu un šāvās laukā pa ārdurvīm otrs iebrucējs tik vien paspē­ja kā iznākt no dzīvojamās istabas un noblisināt acis.

Lai arī nobijies un steigā, Vils tomēr paguva nobrīnī­ties, kāpēc otrs vīrs viņam neuzsauc un nejož pa pēdām. Tā vai citādi, abi iebrucēji bija automašīnā un ar mobila­jiem tālruņiem un tūlīt sekos Vilam pa pēdām. Nekas cits neatlika kā ņemt kājas pār pleciem.

Ielas galā zēns manīja nogriežamies piena vedēju divriču elektriskais apgaismojums blāvoja mirdzošajā rītausmā, kas pamazām iekrāsoja debesis. Pievārejis kai­miņmājas dārza žogu, Vils dieba pa ietvi gar māju, tad pārlēca pāri nākamajai darza sienai, šķērsoja rasā pievilgušo pļavu, pārlēca pāri dzīvžogam, iemetās koku pudurī starp namīpašumu un lielceļu un tad elsodams un trīsē­dams pieplaka krūmam. Uz ceļa rādīties par agru, jāno­gaida dienas ieskaņas sastrēgumstunda.

Ausīs vēl skanēja krakšķis, vīra galvai ietriecoties galdā, acīs joprojām rēgojās nedabiski saliektais kakls un nejau­kie krampji. Vīrietis bija miris. Vils to bija nogalinājis.

No šim domām viņš tagad netika vaļā, bet vajadzēja. It kā nebūtu nekā labāka, par ko domāt! Kaut vai par māti: vai tur, kur viņa patlaban atrodas, tiešām ir droši? Kū­peres kundze taču neizpļāpāsies, vai ne? Ari tad, ja Vils lauzīs solījumu un neparādīsies? Nu, kad ir nogalināts cilvēks, par atgriešanos nav ko domāt.

Un Moksija. Kas pabaros Moksiju? Varbūt kaķene uz­trauksies par Vila un mammas pēkšņo pazušanu? Varbūt centīsies viņus sameklēt?

Pēc brīža jau būs gaiša diena. Jau tagad varēja saska­tīt somas saturu tur bija mātes maciņš, advokāta pē­dējā vēstule, Dienvidanglijas ceļu karte, šokolādes tāfe­les, zobu pasta, rezerves zeķu pāris un bikses. Un zaļā ādas mape.

Somā bija viss nepieciešamais. Viss gāja kā smērēts, nudien.

Vienīgā nelaime Vils bija nogalinājis cilvēku.

To, ka māte nav tāda kā pārējie un viņa ir jāpieskata, Vils pirmoreiz apzinājās septiņu gadu vecumā. Viņi lielveikalā spēlēja rotaļu: pirkumus ratiņos varēja likt tikai un vienīgi nevienam neredzot, un Vila pienākums bija, modri vērojot apkārtni, pačukstēt: "Tagad!" Tikmēr mamma, aši paķērusi no plaukta konservu kārbu vai paciņu, klusi ielika to rati­ņos. Preces, nokļuvušas ratiņos, tapa neredzamas.

Jauka spēle, kas turpinājās labu bridi; bija sestdienas rīts, veikals stāvgrūdām pilns, viņiem smaidīja veiksme, un kopā bija tik labi. Viņi viens otram uzticējās. Vils mīlēja mati un bieži viņai to teica, un māte atbildēja Vilam ar to pašu.

Ticis līdz kasei, Vils uztraucās uzvara bija tik tuvu! Kad māte nevarēja atrast maciņu, arī tas ietilpa spēlē, pat tad, kad viņa paziņoja, ka to nozaguši ienaidnieki. Tikmēr Viļu jau sāka mākt nogurums un izsalkums, un arī mamma vairs nestaroja laimē, viņa bija ne pa jokam nobijusies. Abiem tagad vajadzēja, staigājot no plaukta uz plauktu, salikt preces atpaka], turklāt bija jārīkojas sevišķi piesardzīgi, jo ienaidnieki mina uz papēžiem. Viņi izmantoja mātes kredītkartes numuru, ko zināja tapec, ka bija pievākuši mātes maciņu…

Zēna bailes augu ar katru brīdi. Viņš saprata, ka māte rīkojās ļoti gudri, īstas briesmas pārvērzdama rotaļā, lai dēls neuztrauktos. Uzzinājis patiesību, arī Vils slēpa savu izbīli, lai iedrošinātu mammu.

Puisēns tātad rotaļu nepārtrauca, tāpēc mātei nenācās raizēties par to, ka viņš ir nobijies. Abi atgriezās majas bez iepirkumiem, tomēr atbrīvojušies no ienaidniekiem, un tad Vils nejauši atrada maciņu vestibilā uz galda. Pirmdien abi devās uz banku, slēdza naudas kontu un atvēra jaunu drošības labad citā bankā. Briesmas bija garām.

Tomēr dažu nākamo mēnešu laikā Vils pamazām un ne­labprāt nonāca pie atziņas, ka mātes ienaidnieki mīt nevis ārpasaulē, bet iedomās. Taču tāpēc jau tie nezaudēja reali­tāti, baisumu un bīstamību īstenībā Vilam nācās māti uzraudzīt vēl jo rūpīgāk. Un kopš tās dienas lielveikala, kad zēns saprata, ka ir jāizliekas mātes miera labad, kāds stū­rītis viņa prātā allaž palika nomodā par viņas raizēm. Vils tik ļoti mīlēja māti, ka, viņu aizstāvēdams, būtu gatavs mirt.

Kas attiecas uz tēvu, viņš bija pazudis tik sen, ka Vils viņu pat neatcerējās. Par tēvu zēns alkaini interesējās, mūždien nomocīdams mati ar jautājumiem, uz kuriem viņa visbiežāk pat nespēja atbildēt.

-   Vai viņš bija bagāts cilvēks?

-   Uz kurieni viņš aizbrauca?

-   Kāpēc viņš mūs atstāja?

-   Vai viņš ir miris?

-   Vai tēvs atgriezīsies?

-   Kads viņš izskatījās?