Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Vils ar māti dzīvoja apvedceļa malā, mūsdienīgi apbū­vētā kvartālā, kur rindojās ducis vienādu namu, no kuriem viņu māja, neapšaubāmi, bija visnoplukušākā. Dārzs mājas priekšā bija tikai nezālēm aizaudzis zemes gabaliņš; māte pirms dažiem mēnešiem gan bija dažus krūmus iestādījusi, taču tie sausumā vīta un vēlāk galīgi panīka. Kad Vils nogriezās gar mājas stūri, viņu kaķenīte Moksija, piecēlusies no mīļākās vietiņas vēl neiznīkušās hortenzijas paēnā, izstaipījās un, pieglauzdama galvu zēna kājai, svei­cināja viņu ar klusu nau.

Paņēmis kaķi rokās, Vils čukstus jautāja: Moksij, vai viņi te neatgriezās? Neredzēji?

Mājā viss bija klusu. Mijkrēslī ielas pretējā pusē vīrie­tis mazgāja auto, bet viņš, šķiet, Viļu nemanīja, un arī Vils uz viņu neskatījās. Jo mazāk cilvēku ievēros, jo labāk.

Piekļāvis Moksiju pie krūtīm, zēns atslēdza durvis un ašā solī iegāja mājā. Tad, vērīgi ieklausījies, nolaida ka­ķeni zemē. Nekas nebija dzirdams mājā neviena nebija.

Atvēris konservu kārbu, Vils atstāja to virtuvē, lai Moksija ēd. Interesanti pēc cik ilga laika šie atnāks? Ej nu sazini, tāpēc jāpasteidzas. Uzkāpis augšstavā, Vils sāka žigli meklēt.

Zēns lūkojās pēc zaļas, apdilušas ādas mapes. Jābrīnās, cik daudzviet pat necilā mūsdienīgā namā šāda izmēra priekšmets var paslēpties; lai kaut kas nebūtu atrodams, nemaz nevajag slepenu vietiņu zem grīdas dēļiem, nedz arī plašu pagrabu. Sākumā Vils pārmeklēja mātes guļam­istabu; pārskatot veļas atvilktnes, zēnu pārņēma kauns. Brīdi vēlāk viņš jau ņēma priekšā otrā stāva istabas, ieskaitot savējo. Moksija atnāca palūkot, ko Vils dara, un kompānijas pec turpat tuvumā sāka mazgāties.

Meklēšana izrādījās veltīga.

Tikmēr uzkrita tumsa, un Vilam gribējās ēst. Uzsildījis pupiņas un apsēdies pie virtuves galda, zēns sāka pārlikt, kādā secībā vislabāk caurskatīt augšstāva istabas.

Vils vēl nebija paēdis, kad iezvanījās tālrunis.

Zēns sēdēja kluss kā pelīte, sirds dauzījās kā negudra. Vils saskaitīja divdesmit sešus zvanus, pēc tam tālrunis apklusa. Nolicis šķīvi izlietnē, viņš atsāka meklēšanu.

Arī pēc četru stundu meklēšanas zaļa ādas mape neat­radās. Pulkstenis rādīja pusdivi naktī, nogurums Viļu vai gāza no kājām. Ar visām drēbēm iekritis gultā, zēns acu­mirklī aizmiga, un cits pēc cita viņam rādījās satraukti sapņi, kuros mātes nelaimīgā, izbiedētā seja likās tāla un neaizsniedzama.

Un tad negaidot, acumirklī (lai gan gulēts bija stundas trīs) Vils pamodās un uzreiz zināja divas lietas.

Pirmkārt, kur stāv mape. Otrkārt, viņš zināja, ka apakšstāvā atrodas cilvēki, kas patlaban ver vaļā virtu­ves durvis.

Liegi apslāpējis Moksijas iebildumus, Vils atbīdīja kaķi sāņus. Pēc tam, nolaidis kājas pār gultas malu, ap­āva kurpes un, sasprindzinājis visus maņu orgānus, ieklausījās apakšstāva trokšņos pavisam klusos trok­snīšos: kāds pacēla un atkal nolika zemē krēslu, brīdi vē­lāk atskanēja apslāpēts čuksts un iečīkstējās grīda.

Kustēdamies klusāk neka tie apakšstāvā, Vils atstāja guļamistabu un uz pirkstgaliem uztipināja brīvajā istabā kāpņu galā. Gluži tumšs vairs nebija. Spocīgajā rīta blāz­mā Vils skatījās uz kājminamo šujmašīnu. Pirms dažām stundām viņš rūpīgi pārmeklēja visu istabu, aizmirsdams ieskatīties šujmašīnas sānu atvilktnītē, kur glabājas pie­grieztnes un spoles.

Tagad zēns piesardzīgi to aptaustīja, visu laiku ausidamies. Apakšstāvā vīri pārvietojās, pa durvju spraugu līdz Vilam nonāca neskaidra gaismas mirgoņa tā varēja būt lāpa.

Sataustījis slēdzi, zēns ar klikšķi atvēra atvilktnīti, uzreiz zinādams, ka ādas mape tur bus.

Bet ko tālāk?

Šobrīd neko. Sirdij dauzoties, sasprindzinājis dzirdi, Vils pustumsā taustījās uz priekšu.

Vestibilā stāvēja divi vīri. Viens, kā zēns dzirdēja, klusi teica: Ejam. Ielas galā dzirdēju piena vedēju.

-    Šeit tā nav, otrs atbildēja. Jāpaskatās, kas ir augšstāvā.

-   Tad uz priekšu! Nav ko čammāties!

Vils dzirdot iečīkstamies augšējo pakāpienu, saausījās. Vīrs nāca pavisam nedzirdami, taču, nepazīdams kāpnes, no čīkstoņas izvairīties nespēja. Klusuma bridis. Viņpus durvīm pār grīdu nostiepās tieva lāpas gaismas strēlīte Vils to redzēja pa spraugu.

Un tad durvis sakustējās. Zēns pagaidīja, lai vīra stāvs ^ parādās atvērtajās durvīs, un tad, strauji izlēcis no tum­sas, ietriecās nelūgtajam viesim vēderā.

Taču nedz viens, nedz otrs nepamanīja kaķi.

Bridi, kad vīrs sasniedza augšējo pakāpienu, Moksija, klusītēm izgājusi no guļamistabas, ar paceltu asti bija no­stājusies viņam aiz muguras pie kājām, grasīdamās pret tām paberzēties. Virs mierīgi būtu Viļu pieveicis, viņš bija trenēts, labā formā un spēcīgs, taču ceļā gadījās Moksija, kurai, sperdams soli atpakaļ, viņš tagad uztenterēja virsū. Nelabi iebrēcies, vīrs atmuguriski gāzās lejā pa kāpnēm, pēc brīža ar galvu šaušalīgi ietriekdamies vestibila galdā.