Vectevs ievaidejas aiz sienas. Vadims devas pie vina. Vadims mileja savu vectevu. Vins atcerejas, ka vectevs par vinu rupejas, kad Vadims ieradas ciemos atvalinajuma. Nopirku rotallietas, labumus, devos ar vinu makskeret, iedevu naudu meitai mazdela uzturesanai. Tada ari ir viriesu izglitiba. Mamma visus viriesus uzskatija par vinas necienigiem. Ja, un viriesi no vinas izvairijas. Nebija neviena viriesa, kurs butu gatavs iekarot vinas sirdi. Vadims iedeva vectevam injekciju, masazu, rupigi piereguleja spilvenus. Iznemu no ledusskapja vakardienas zupu, ko vins bija sagatavojis, uzsildiju un devos pabarot vectevu. Iezvanijas telefons, un kada vecaka kliente ieradas uz masazu, sudzoties par muguras sapem. Skivja apaksa bija palikusi zupa, vectevs atteicas to pabeigt, Vadims atri pabeidza, ielika skivi izlietne un skreja preti klientam.
Vadims iznaca satikt sirmgalvi, laipni smaididams. Vins veda vinu pa asfalteto taku garam skaistajiem rudens ozoliem. Ieejot gaiteni, Vadims laipni piedavaja novilkt virsdrebes. Pavadot damu cauri zalei, vins pasmaidija un teica matei: «Mums ir ciemins!» «Es priecajos jus redzet,» sacija mana mate un aizvainota atkapas blakus istaba. Vadims un klients iegaja tira telpa, kas bija aprikota ka masazas telpa. Kundze bija apmierinata ar masazu, uzslaveja Vadima rokas, atstaja ieprieks norunato summu un devas prom. Bet pie vartiem bija cits klients, Vadims vinam laipni uzsmaidija, vins veda pa asfaltetu taku, garam mammas milakajiem ozoliem. Un tad bija vel viens klients. Un tad bija vel viens klients. Vakara nopelnito naudu Vadims ielika mammas kaste. Vins zinaja, ka vina negul, un precizi zinaja, cik klientu ir sanemis, tas nozime, cik daudz naudas ir nopelnijis. Nedaudz padomajis, vins panema nelielu dalu naudas celam un pusdienam. Izsledzis gaismu, vins paslideja zem segas un aizvera acis. Mamma pienaca klat, iztaisnoja segu un teica, ka vienmer milejusi savu mazo puiku. Vadims aizmiga. Rit es atgriezisos darba, un manam vectevam vel ir javeic visas proceduras.
4.NODALA
Mamma loti mileja Vadimu, ilgu laiku nevareja no vina skirties. Pat nakti vinai vajadzeja dzirdet dela elposanu. Galu gala, berniba vins bija loti slims zens.
– Vadim, vectetins par kaut ko vaid!
Vectevs bija izslapis, mazdels vinam iedeva padzerties.
– Vadim, pie vecteva ir parak kluss.
Vadims atkal devas pari pagalmam uz otru majas pusi, lai iztaisnotu Dmitrijam Ivanovicam spilvenus. Ir rits.
Diena nomainija nakti, un nakti nomainija diena. Tatad vini savijas Vadima neinteresantaja dzive. Vins jau ilgu laiku ir noguris. Bet… Pavasaris jau nikni plosijas ar visu savu kaislibu. Ziedi uzziedeja ne tikai daba, bet ari cilveku sirdis. Sis patiesi ir milestibas laiks. Bet Vadimam bija vienalga. Vins nebija varonigs milakais. Vins uz sievietem neatstaja nekadu iespaidu. Kapec sievietes, pat meitenes skola, nevelejas ar vinu draudzeties, it ka sajustu pret vinu kaut ko pretigu. Vadims, kad vins skustejas un paskatijas spoguli, bija parsteigts. Normals izskats, nu, varbut saura seja. Sis brilles ar melniem ramjiem un biezam lecam liek Vadimam izskatities ka «nerdam». Vins ir gerbies pieticigi un vinam nav automasinas. Bet vins ir slaids, slaids un muskulots. Ir viriesi, kas neizskatas labaki par vinu, bet meitenes vinus mil.
– Kas ar mani notiek? – Vadims jautaja sev ne reizi vien.
Sanatorija, kura Vadims stradaja par masazas terapeitu, atradas gleznaina vieta neliela kalna nogaze. To no visam pusem ieskauj lapu koku mezi. Gaiss bija piepildits ar svaigumu un vesumu, intensivs karstums seit neienaca vasara, un ziema milosi isi un nezeligi apmekleja so vietu. Tiesi zem administrativajam un medicinas ekam atradas gleznains ezers. Apkart ezeram, sur tur zem koku paena zem augstiem karkliem bija paslepusies omuligi solini. Atputnieki vinus mileja. Seit varat mierigi sarunaties, lasit savu iecienitako gramatu, raknaties pa viedtalruni vai spelet sahu. Eh, labi!
Vadims noguris un nesteidzigi gaja pa asfalteto taku pa enainu aleju, garam ezeram, nepamanot so skaistumu, vins jau sen bija pieradis. Ejot garam apsargiem, vins atvadijas, pamaja ar roku, izgaja no sanatorijas vartiem un devas uz dzelzcela staciju. Kad piebrauca vilciens, vins iegaja ieksa un, sezot pie loga, darija savu ierasto lietu – meginaja izspiegot kada cita dzivibu, skatoties uz svesam majam. Galu gala vins pats nebija interesants pasaulei, un tapec pasaule vinam nebija interesanta. Vinam skita, ka briziem vins klust neredzams. Stacijas cilveki izkapa no vilciena, citi iekapa. Cilveku nebija daudz. Tacu Vadims nekad nenoversas no loga, lai paskatitos uz cilvekiem. Par ko? Un atkal cita stacija… Un atkal cilveki…
Kads nogazas uz sedekla Vadima prieksa. Vins pat nepagrieza galvu.Neinterese.
– Sveiki!
– Vai tu runa ar mani? – Vadims nesaprata un pat paskatijas apkart.
– Ja.
Vadima prieksa sedeja meitene.
– Mani sauc Nina, kads ir tavs?
«Vadim,» vins atbildeja ar izbrinu.