Baltais engelis

Edgars Auzins Baltais engelis

1.NODALA

Pilseta ienaca nakts. Viss bija iegrimis tumsa. Pilsetas nomales privatmaju logos nodzisa gaismas. Klusums izplatijas visur. Varti neciksteja, to enges bija bagatigi ieellotas ar masinu ellu. Neskaidrajas konturas vareja uzminet virieti, kurs aiz sevis vilka milzigu celojumu somu. Slogs nebija viegls. Vins neveikli meginaja nest somu sev prieksa, tacu roka esosa lapsta tam trauceja. Vinam bija gruti. Ari plecs tik tikko iztureja somas svaru. Vins atri gaja pari celam. Sakuma vins gaja pa zali, nemitigi atsitoties pret zemu augosiem krumiem, jo tumsa vins nebutu redzejis savu izstiepto roku. Vins labi parzinaja so jomu. Intuitivi vins atrada vietu, kas, vinaprat, bija ideala, un nometa somu zeme. Atbrivojies no lielas slodzes, virietis ar plaukstu noslaucija sviedrus no pieres un meginaja atvilkt elpu. Vins paskatijas uz naksnigajam debesim un priecajas par to tumsu.

Vins panema lapstu un saka rakt, bija daudz jastrada, lai izraktu sai lielajai somai bedri. Vispirms jums rupigi janonem zales segums. Ka sis. Nezeligais meness tomer paskatijas no aiz makoniem. Vins nebija laimigs; tumsa vins jutas parliecinataks. Beidzot cauruma tika ievietota soma. Vins steigsus apbera to ar zemi un ar prieku samida to, lai sablivetu zemi. Es neaizmirsu visu noklat ar zali. Seit gandriz nekad nav garamgajeju. Bet, ja kads nejausi iemalditu saja vieta, vins nepamanitu neko neparastu.

Vinu parnema ieprieks nezinama brivibas sajuta. Briviba! Vins iztaisnojas ta, ka visi muguras skriemeli saplaisaja. Nesteidziga soli vins devas atpakalcela. Vins neaizmirsa panemt lidzi lapstu. Seit ir cels. Tad vins kluva piesardzigs, vai kads vinu ir redzejis? Vins apstajas, uzmanigi paskatijas apkart un klausijas. Nakts putns klusi paslideja vinam garam. Vinu trauceja nakts salkas un skanas. Cilveki? Tuvuma neviena nebija. Vins staveja nekustigi, nokratija zemi, aptaustija tumsa uz zales gulosu kocinu un ar to notirija lapstu no iestregusas zemes. Vins mierigi un nesteidzigi skersoja celu. Vartus necikstot, vins iegaja pagalma. Vins iebaza lapstu puku dobe un iegaja maja. Seit ir gulta. Klusums skaneja manas ausis. Vins apgulas, saritinajies. Vina speks vinu pameta. Vins aizmiga.

2.NODALA

Rudens. Tas nav neka verts vela lietaina rudeni. Aukstas, skibas, nogurdinosas lietusgazes griezas cauri gandriz kailiem kokiem, karajoties lielas, smagas lases. Jus nevarat pasutit savu sirdi. Kada starpiba, kads laiks ir ara? Vadims ir iemilejies. Vina nav tada ka visi, vinaprat, vina ir arkarteja. Vinai ir trisdesmit un slaida. Biezi bruni mati tiesi zem pleciem ierame vinas apalo seju. Zalas acis, neratns, uz augsu pagriezts deguns klats ar vasaras raibumiem, kas nepazud pat aukstakaja ziema. Nina ir bezrupiga smejeja, vina kaut ka loti vienkarsi un viegli skatas uz dzivi. Un kas? Dievs mums nav atnemis veselibu. Rokas un kajas ir savas vietas. Vinas gimene nav bagata. Ja, un gimene, mamma un Nina. Vinas vecaki izskiras, kad Ninai bija cetri gadi. Kur ir tevs? Pazudusi, pazudusi no vinu dzives. Parvietots no vietas uz vietu, tagad nekadas pedas nav atrodamas. Pec skolas Nina ieguva apkopejas darbu liela partikas precu veikala, un tagad vina ir pardeveja. Vini dzivoja, nezaudeja sirdi, nevis bagatigi, bet draudzigi. Mate un meita bija ka draugi; un vini cukstes un priecasies kopa, un raudas, ja kas. Nina iemilejas devinpadsmit gadu vecuma, dels Kola palika, bet Nina nekad nekluva par vina sievu. Nu, nekas, dzive ar to nebeidzas. Vecmamina atbalstija. Vins izaugs par paligu un aizsargu, par prieku savai mammai un vecmaminai. Kolam driz bus desmit gadi. Patiesam, aug labs puisis, paveicies gan mammai, gan vecmaminai. It ka vini butu ieguvusi laimigu loterijas bileti. Vins labi macas, asistents. Ko vel es varu teikt?

3.NODALA

Katru dienu Vadims devas uz darbu un atpakal ar vilcienu. Aiz loga pazibeja mezi, plavas, majigas apmetnes un lielas pilsetas. Vadims mileja skatities uz majam, kas mirgo aiz loga. Vins parstaveja to ipasniekus. Kas tur dzivo? Gimene vai varbut kads, kurs nikulo viens? Seit atrodas sakopta divstavu privatmaja ar sarkanu dzelzs jumtu. Apkart aiz zoga ir auglu darzs ar lapeni. Seit drosi vien dzivo laimiga gimene. Ka pieradijumu savam fantazijam Vadims, braucot garam, vairakas reizes redzejis, ka gimene strada darza vai atpusas lapene. Ta Vadims, klusi nopusoties, aplukoja katru maju. Ne, vins nebija noguris no skatiem pa logu. Patiesibu sakot, ja tas butu bijis iespejams, Vadims sava stacija nemaz nebutu izkapis no vilciena. Vins gribetu braukt un doties uz nezinamam valstim vai vismaz vietam, nevis doties majas.