Baltais engelis

Bet seit ir vina stacija. Vadims piecelas un devas uz izeju. Vinam driz bus trisdesmit pieci gadi. Kas vinam ir dzive? Draugi? Nav neviena. «Tas notiek?» – nodomaja Vadims. Vins gaja pa dzelzcela sliezu celu. Vins savu lietussargu lidzi nepanema. Lietus listosais lietus driz padarija slapjus vina tumsos, nedaudz cirtainos matus. Aukstuma lases noripoja pa jakas apkakli, liekot Vadimam nodrebet. Ta bija neparasta iela, ta bija izbuveta gar dzelzcelu. Kadreiz pa so dzelzcela liniju bezgaligi steidzas vilcieni, bet tagad vilcieni uz sejieni brauc reti un leni. Jo tuvak Vadims naca savai majai, jo pamestaka un pamestaka bija vina iela. Ta vins sasniedza tuksnesi. Briva zeme ir aizaugusi ar zali un krumiem. Pedeja maja ir Vadima maja. Koka zogs nesen nokrasots zala krasa. Vadims to gleznoja pec darba vairakus vakarus, lai gan bija loti noguris – mamma pasutija. Vadims atvera koka vartus. Ne, tas neciksteja, jo enges bija bagatigi ieellotas ar masinu ellu. Vadims tos ieelloja – mamma lika.

Vins gribeja nepamanits paslidet pa asfalteto celinu, caur nelielu sakoptu pagalmu ieksa maja. Tacinai abas puses bija puku dobes. Ziedi uz tiem vienmer ziedeja visos gadalaikos, protams, iznemot ziemu. Un tagad, vela rudens vakara kresla, puku dobes ziedeja dzelteni, bordo un zili ozoli – jaunakie rudens ziedi. Vadims tos iestadija savam rokam, lai iepriecinatu mati, vinai loti patik pukes. Bedigs noskanojums vienmer iestajas, kad pirmais sniegs noputina vinu ziedlapinas. Bet ari seit ozoli nepadodas uzreiz. Vini cinas par savu dzivibu, cerot uz brinumu. Ko darit, ja ziema ir silta vai tadas nebus vispar. Sadas reizes Vadims ir ipasi skumjs, vins jau sen vairs negaida no dzives neko labu. Rit viss bus ka sodien, vakar. Tad vins iziet pagalma, nogriez ozolus, sakarto so krasu dazadibu liela vaze un aiznes uz mammas istabu. Lai mamma priecajas, mammu!…

Maja bija sadalita divas dalas, un tai bija divas ieejas, kas atradas zem vienas nelielas nojumes. Majas labaja puse dzivoja mamma un Vadims, bet majas kreisaja puse dzivoja mammas tevs, Vadima vectevs Dmitrijs Ivanovics. Varetu teikt, ka vins nedzivoja, bet nodzivoja savu garo muzu. Dmitrijs Ivanovics bija diezgan vecs. Vins ilgu laiku nebija celies no gultas un tikai sapnos atcerejas, cik vesels, dzivespriecigs un sparigs vins steidzas uz savu rupnicu. Vinam skita, ka tuvuma atrodas vina draugi, un vini visi bija aiznemti, aiznemti ar jokiem un smiekliem. Lubasas sieva ir aiznemta stradniece, meita Tanjuska… Bet, tiklidz vins atvera acis, realitate atgriezas – baltie griesti vai meitas Tanjas novecojusi seja, vai varbut Vadima muzigi nogurusi seja – tas ir viss, ko vareja redzet Dmitrijs Ivanovics.. Vins skumji noputas un atkal aizvera acis. Dmitrijam Ivanovicam bija nepieciesama pastaviga aprupe: vajadzeja laikus pabarot, noskuties, nogriezt matus, veikt injekciju, maset, lai nebutu izgulejumu. Labi, ka Vadims bija profesionals masazas terapeits. Vina specigajam, uzpustajam rokam pietika visiem: gan atputniekiem, kuri atputas un arstejas sanatorija, kur Vadims stradaja par masieri, gan vectevam, gan mammai, gan «kreisajiem», kurus Vadims uznema plkst. majas. Papildu santims nenaks par launu.

Tatad, Vadims atvera durvis, neiesledzot gaismu, un ieslideja istaba. Man loti gribejas est. Vins atvera ledusskapi.

– Vadim, vai tas esi tu? – atskaneja mammas balss.

– Ja.

– Tu nez kapec kavejies.

«Es esmu ka parasti,» Vadims meginaja attaisnoties.

– Ko tu nopirki vakarinas?

– Ja, es kaut ka nedomaju, lija lietus, un man pat nebija lietussarga.

– Nu, ko mes edisim vakarinas?

«Es domaju, ka jus varetu doties uz veikalu, jo sodien ir jusu brivdiena.»

– Vai tu man iedevi naudu?

– Vai nauda, ko es tev iedevu, jau ir beigusies?

– Es tos atliku uz grutiem laikiem.

– Kam tu kraj naudu?

– Tu, Vadim, esi pieradis slepties man aiz muguras. Tu ne par ko nedoma. Es aizmirsu, ka mes klainojam, kad tavs tetis mus pameta. Aizmirsa!

«Vins mus nepameta.» Jus tikko izskiraties. Un, starp citu, sava rakstura del.

«Mana rakstura del,» mana mate vaimanaja. Ja, ka tu grozi meli, es tevi audzinaju viens, naktis neguleju, viss bija prieks tevis – mans milais dels. Tevis del es neapprecejos. Es negribeju, lai kads cits onkulis tev sit ar galvu. Tu sabojaji visu manu dzivi.

– Ja, mans tevs sutija alimentus, lai gan vins tika izmests no policijas, jo jus par vinu sudzejaties varas iestadem. Man vina pietruka, bet tu nelavi man vinu redzet.

– Ja, tu vinam nevajadzeji.

– Mulkibas! Vins joprojam dzivo viens. Tas biji tu, kurs izpostiji visu musu dzivi.

– Es?! Nepateicigs! – mamma raudaja.