Avalona

- Šie bratki, obščaka mežstrādnieki, - tu neticēsi - kaut kā krustojās viņu ceļi ar to muļķi. Viņš vienmēr pie veikala maisās! Un viņš pastāstīja par vietu, kur ir daudz milzīgu koku. Bratki ir stulbi! Viņiem smadzenēs tikai nauda, nekas cits tur neiederas! Iedomājies, viņi skraidelē pa ciematu, iztaujā, kur tās relikvijas slēpjas? Saprotams, ka cilvēki rausta plecus. Bet viņiem šķiet, ka vietējie viņus vazā aiz deguna, vēlas noslēpt savu bagātību. Viņiem mēģināja paskaidrot, ka tās ir vietējās pasakas, bet vai tad tam ticēs! Tātad vēl arī baida! No muļķa vārdiem viņi saprata, ka jāmeklē vecā ziemas ceļa rajonā. Jebkurš normāls cilvēks ar acīm un prātu paskatītos un pārliecinātos: no kurienes tajā liekņā tāds meža masīvs?! Vismaz būtu uzkāpuši sopkā: no augšas viss taču redzams. Bet viņu acis ir iekārtotas savādāk, jo saprāta vietā - alkatība. Kopš paša rīta klīst pa apkārtni, cenšoties pie mežstrādniekiem noskaidrot - kur?!

- Un par ko tu dusmojies? Lai taču pameklē kaut ko, paši nezina ko. Bet mēs pasmiesimies.

Bet tad Rjazancevam atausa.

- Vai arī baidies, ka viņi patiešām…

- Ne no kā es nebaidos! Ēdīsim vakariņas.

... Nākamajā rītā mednieks negaidīti nokomandēja Rjazancevu:

- Posies, iesim pastaigāties.

Nikolajs saprata, bez turpmākas runāšanas, sāka ģērbties.

Izejot pagalmā, Pavlovs pielika plaukstu pie pieres. Debesīs spīdēja saule, bet no apvāršņa uz ezeru līda zili melns, pinkains, smags mākonis, un tur, kur sniedzās tā ēna, ūdens kļuva svina-pelēks, krāsots gaidāmā sliktā laika toņos.

- Še tev sveiki - sacīja mežsargs. - Sinoptiķi solīja, ka lietus nebūs. Bet es tā neteiktu.

- Varbūt sinoptiķi aizmirsa paskatīties pa logu.

- Lai taču viņi skatās jebkur. Mēs varam izmirkt slapji kā zaķi. Iesaku pārgājienu atlikt.

Bet Rjazancevs jau bija nepacietīgs.

- Ne no cukura, neizkusīsim.

Pavlovs šaubīgi pašūpoja ar galvu.

- Tu nepazīsti šejienes lietusgāzes. Nepatīkama lieta, ja aizķeras taigā. Nu labi. Atgriezīšos pēc lietusmēteļiem...

Viņi gāja garām ciemata parasti tukšajām ielām, kurās klejoja tikai spalvainu, daļēji bezpajumtes suņu bari. aiz muguras palika Nomales šķūņi, un ceļš, tik tikko saskatāms nodzeltējušajā zālē, veda uz leju, līdz joslai, kas bija apaugusi ar grīšļiem, kas bija cilvēka augumā. Aiz tās pacēlās tumša, rudens krāsās ietonēta taigas malas siena. Pavlovs devās pa priekšu, Rjazancevs tik tikko turēja viņam līdzi, klupdams zālē paslēptajās bedrēs.

Kad viņi tuvojās mežam, kļuva redzama stiga, pa kuru gāja pamestais ziemas ceļš. No tā bija palikušas tikai divas dziļas rievas, kuras reiz iegriezuši treileru riteņi, un augsts vāls starp tām. Taiga no abām pusēm spiedās pret ceļa paliekām, un bija skaidrs, ka agri vai vēlu tā noslaucīs šīs cilvēka klātbūtnes liecības no zemes virsmas. Ja nu vienīgi cilvēks agrāk nenoslaucīs no zemes virsmas taigu.

Viņi gāja klusēdami. Pavlovs paskatījās uz šauro debesu joslu virs stigas. Zilumu klāja dūmaka, saules gaisma izbalēja, un aiz ceļotājiem tuvojās negaisa mākonis.

- Līdz turienei aiziesim normāli, - mednieks skaļi domāja. - Bet, kad atgriezīsimies, protams, pārklās lietusgāze. Dod Dievs, ka trāpītos garāmbraucošs treileris.

Šajā ceļā nebija nekā īpaša. Nebija un nevarēja būt, Rjazancevs to saprata apmēram pusceļā. Taiga, krēsla; neizbrienama zāle, kurā iestrēdza zābaki; sausu lapu šalkoņa; pēdējo odu blāvā sanoņa. Un viss. Nav jēgas minēt, no kurienes aug leģendas kājas. Taču iemesls, kāpēc viņš, Rjazancevs, iesaistījās ekskursijā, tāpat skaidrs: nepārspējams stulbums un vājprātība. Nikolajs nospļāvās.

Pēc četrdesmit minūtēm viņš sāka zaudēt spēkus. Galvu pēkšņi piepildīja nepanesamas sāpes. Viņš to nevarēja izturēt.

- Uzsmēķēsim?

- Lai notiek, - piekrita mežsargs. - Vēl tikpat daudz palicis. - Un brīdināja, izvilkdams cigaretes: - Cigaretes izsmēķi, skaties, nodzēs noteikti.

- Neuztraucies.

Tālumā nodārdēja pērkons.

— Nu, lūk, — Pavlovs steidzās tālāk. - aizstaigājām.

12

 Kad viņi sasniedza ziemas ceļa galu, Rjazancevs, nepieradis, tik tikko vilka kājas. Koki pašķīrās, sopka, kas jau ilgu laiku rēgojās priekšā, stāvēja virs mežizstrādes ceļa, kas pavērās skatienam, kā siena. Ceļotāji šķērsoja seklu grāvi.

- Ak tu velns! — pēkšņi izmainītā balsī pateica Pavlovs.

Rjazancevs paskatījās uz viņu, tad paskatījās apkārt. Tikai tagad viņš pavisam netālu ieraudzīja ar dubļiem notašķītu "džipu" un smagu trīsasu "Urālu", sastādītus vienā rindā gar ceļa malu. No turienes lēnām tuvojās cilvēku grupa: visiem priekšā bija trīs jauni, īsmataini bitjugi, bet pasvītrotā attālumā - resns vīrelis kamuflāžā. Rjazancevs viņu pazina par uzņēmuma "Ziemeļu mežs" direktoru. "Ural" vadītājs palika kabīnē, divi strādnieki kā ieraduši skatījās no kravas kastes.

Kodla dažu sekunžu laikā bija klāt.

- Sveiks, draņķa strēlniek, - sacīja tas, kuru, kā Rjazancevs atcerējās, sauca par Genu. Tagad viņam pār plecu izspraucās daudzpatronu bises stobrs. Abi viņa līdzgaitnieki paņēma gatavībā savus stobrus.