Avalona

Zem viņa kājām nebija pat ne miņas no takas, un viņš nezināja, kurp jāiet. Krēsla, siltums un klusums, kas viņu apņēma, izraisīja mieru. Retas, slinkas domas radās galvā un uzreiz izgaisa. Varbūt tas tiešām ir kāds aizmirsts meža nogabals, kas brīnumainā kārtā paslēpies no cilvēku acīm? Tomēr Rjazancevs pat nemēģināja tam noticēt.

Stumbru kolonnas pašķīrās, un viņš ieraudzīja priekšā nelielu klajumiņu. Tā pretējā malā melnēja kaut kas stūrains, līdzīgs beigta degunradža līķim ar zemē iegrimušu purnu. Paspēris vēl dažus soļus, Nikolajs ieskatījās. Tas nebija degunradzis. Starp garo zāli, kas sārtoja ar rūsas plankumiem, trūdu zemē ieaudzis treilera skelets.

Tas pats, kas reiz pazuda uz nolādētā ziemas ceļa?

Rjazancevs, pacēlis galvu, paskatījās uz bālganu debesu pleķi, kurš viļņojās pār tālajām koku galotnēm, kas šūpojās vējā. Debesis bija tukšas, caurspīdīgas, taču pavisam citādas nekā virs ezera, pakalniem un ciemata. Nikolajs nevarēja izskaidrot, kas par lietu. Viņš vienkārši juta, ka šīs debesis ir pavisam savādākas, un reliktais mežs stiepās daudzus desmitus vai pat simtus kilometru apkārt. Vai pat tūkstošiem jūdžu.

— Lūk, te nu ir tava Avalona, — Rjazancevs skaļi sacīja. — Un ko tu ar to darīsi?

Tikai tad viņš saprata, ka galva vairs nesāp nemaz.

14

Treileris šeit varēja būt nostāvējis gadus trīs, bet varbūt arī visus trīsdesmit. Riepas jau sen bija pārvērtušās par lupatām, riteņu tērauda karkasi bija dziļi iegrimuši zemē, tā ka mašīna balstījās uz asīm. Kabīnes logi bija veseli, taču cauri to duļķainajam baltumam nebija iespējams saskatīt, kas ir iekšā.

Rjazancevs pietuvojās. No mirušā treilera izplūda šausmas. Bet, drīzāk, ne no paša treilera. Pavlovs sacīja, ka ne automašīna, ne vadītājs netika atrasti. Mašīna bija šeit. Un šoferis?

Kabīnes durvis bija aizvērtas. Rjazancevs neizlēmīgi apstājās. Viņam gribējās ieskatīties kabīnē, taču viņu apturēja bailes par to, ko viņš tur varētu ieraudzīt. Nikolajs mīņājās uz vietas, iedomājoties, kā viņš tuvojas, satver sarūsējušo rokturi un pagriež to uz leju. Viņš to visu skaidri redzēja, bet nespēja piespiesties to izdarīt.

 Viņam šķita, ka rokturis sakustējās, it kā to būtu pavilkusi bezķermeņa roka. Durvis nočīkstēja, nošūpojās un nedaudz atslīdēja vaļā. Sarūsējušo eņģu skaņas uz meža miera fona griezās ausīs.

Nikolajs sarāvās. Tur, iekšā, ir kāds un šis kāds grasās izkāpt no kabīnes?! Ak Dievs!..

Kādas muļķības?! Kurš tur varētu būt? Kāpēc jābaidās no vienkāršas sakritības? Durvis varēja nedaudz atvērties pēc stundas un pirms gada, pakļaujoties dabiskajiem apstākļiem. Neviens nepieskārās sarūsējušajam rokturim un negrūd durvis, izņemot vēja brāzmu.

Kas tur tomēr ir iekšā?

Šoreiz meža klusumā metāliskā čirkstēšana skanēja apdullinoši. Kabīnes durvis vienu vai divas reizes noraustījās, pārvarot sarūsējušo eņģu pretestību, un tad atvērās.

Kādas vēl pie velna sakritības? Tā nevar, nedrīkst būt, bet vecais dzelzs gabals atbildēja uz viņa domām, paklausīja viņa gribai. Sapnis? Murgi? Bet vai tiešām arī šis neparastais mežs ir sapnis?! Vai nevar pieskarties raupjajai koku stumbru mizai, ar plaukstu sajūtot tajā ietverto siltumu? Kāpēc savā priekšā izlikties, turoties pie veselā saprāta?! Avalona dziedē no brūcēm un slimībām. Tie, kas šeit nokļūst, kļūst traki vai iegūst pārdabiskas psihiskas spējas - atkarībā no individuālajām īpašībām un priekšnosacījumiem, vai tā neteica Pavlovs?

Ar secinājumiem par izdziedināšanu nav jāsteidzas, taču Rjazancevs noteikti nejuta nekādas vājprāta pazīmes.

Viņš paskatījās uz šūpojošajām durvīm un domās aizgrūda tās atpakaļ. Durvis aizcirtās ar trulu skrapstu. Bet atslēga jau sen bija sabrukusi un tās atkal ar pretīgu čirkstēšanu palika karājoties kā beigta putna spārns.

Nikolajs piesardzīgi piegāja klāt un ieskatījās kabīnē.

Tad lūk kāpēc, iespējams, daži cilvēki pazūd uz visiem laikiem. Viņi nespēj apjēgt notikušo, skraidelē apkārt, krīt izmisumā ...

Kabīnē aiz sūnām klātas stūres atradās sakaltis cilvēka skelets, ko tik tikko sedza sapuvušas drēbes. Sadrupušais galvaskauss smīnēja ar savu augšžokli, starp līķa ceļgaliem savus stobrus rādīja medību bise... Neizturēja nervi šoferītim. Taigā bez ieroča neviens nebrauc, tā re noderēja. Par citiem, kas neatgriezās, labi pameklējot, droši vien arī varētu uzzināt. Bet tie, kas izgāja – kā viņiem tas izdevās?

Rjazancevs aizklīda prom no mirušā treilera. Klajumiņa malā viņš atskatījās un raidīja domu signālu. Durvis atsitās pret korpusu tā, it kā tās būtu aizķēris garāmbraucošs vilciens. Sapuvušās eņģes neizturēja, un durvis, atraujoties, pazuda zālē. Rjazancevs pasmējās: tie nav nekādi triki ar sērkociņu kustināšanu!