Avalona

- Nekas, tā viņš šeit arī dzīvo. Viņam tika piešķirta invaliditātes pensija. Maisās pie veikala, skaties, kāds ko ielies... Un tad cauri tai ieplakai mežrūpnieki nolēma takas vietā ierīkot ziemas ceļu. Ierīkoja. Kļuva ērti braukt, nebija jāmet liels līkums. Tikai šoferi sačukstējās, ka uz ceļa notiek dīvainas lietas. Un vienalga centās apbraukt pa apkārtceļu. Par viņiem mēdza pasmieties. Līdz pazuda viens treileris. mežā nevarēja pazust. Redzēja, ka tas nogriezās uz ziemas ceļa, bet ciematā neieradās. Izsauca miliciju, gandrīz ar mīnu detektoru pārmeklēja ceļu un apkārtni. Ne treilera, ne šofera. Tā arī neatrada. Atstāja sievu ar diviem bērniem. Izmeklētājs izvirzīja versiju, ka šoferis nozadzis treileri un to pārdevis,  bet naudu piesavinājies. Bet šīm muļķībām neviens netic. Kopš tā laika pārstājuši braukt pa ziemas ceļu, tāpēc tas ir aizaudzis. Bet es aiz muļķības nolēmu iziet...

- Pajokojām, un pietiek, - nomurmināja Rjazancevs. - auksti, laiks doties mājās.

— Tas gan, — mežsargs piekrita. - tikai es nejokoju.

- Gribi, lai es tev noticu?

- Tava darīšana. Iepriekšējā ziemā šajā ieplakā sašāvu alni. Šeit jau sen lielie dzīvnieki izskausti, šitas atklīda nejauši. Es viņam uzdūros nejauši Man bija licence. karabīni notēmēju steigā. Pārāk tālu. Nenogāzu, bet tikai ievainoju. Viņš aizdrāzās lēcieniem. Ievainots alnis var noskriet kilometriem tālu, skrien nu viņam pakaļ! Bet es zinu, ka viņu labi aizķēru, nolēmu sekot asiņu sliedei. Redzu, ka viņš paliek vājš, sniegā daudz asiņu. Un tad, zini ko? .. - Pavlovs ieturēja efektīvu pauzi.

- Ko?

- Bet neko. Ne pēdu, ne asiņu. Tīrs sniegs. It kā viņam būtu izauguši spārni un viņš būtu aizlidojis. Es vēl pagājos tajā virzienā. Un izgāju uz pamestā ziemas ceļa. Tukšs un kluss. Tikai vējš pēkšņi sāka pūst pretējā virzienā. Tur bija man pretī, bet šeit aizmugurē. Es, iespējams, nepievērstu nekādu uzmanību. Bet, kad devos atpakaļ, vējš atkal mainījās. Kas tās par muļķībām?! Atgriezos. Vējš atkal mainīja virzienu. It kā ar stumšanu stumtu uz to ziemas ceļu. Godīgi sakot, man kļuva baigi. Un es pasteidzos aiznest no turienes savu mirstīgo ķermeni.

- Tā arī mums ir laiks. Ja, protams, pēc tava medalus varēšu piecelties kājās.

– Tas vēl nav viss. Pēc nedēļas es devos uz tām vietām pārbaudīt slazdus. Soļoju uz slēpēm un pēkšņi redzu: aiz kokiem stāv alnis. Kāda velna pēc, es domāju, no kurienes viņš, stulbiķis, te radās? Piemetu karabīni... Šoreiz garām nepalaidu. Piegāju klāt, apskatīju liemeni. Redzu, - viņam veca lodes brūce. Sen aizaugusi, palikusi vien rēta. It kā nekas īpašs. Tikai brūce ir tajā pašā vietā, kur trāpīju kad šāvu pagājušo reizi. Un pats galvenais, ar šādu brūci viņš diez vai būtu izdzīvojis. Sāku dīrāt liemeni un atradu lodi. Lode izskatās tāda kā no mana eskaes. Neko daudz nebija samīcījusies. Es to ieslidināju kabatā. Tad ciematā izšāva vēl vienu. Kad parādījās iecikņa pilnvarotais, palūdzu viņu nodaļā parādīt ekspertiem: lai salīdzina. Viņš aizdomīgi paskatījās, bet neatteica. Un drīz paziņo: abas no manas karabīnes, kas tie par jokiem?

- Un ko tas nozīmē?

- Tu man jautā? Izrādās, es to platradzi nāvīgi ievainoju, viņš izkūpēja gaisā un pēc nedēļas atkal parādījās dzīvs un, spriežot pēc rētas, it kā pēc pusgada. Tas arī viss.

- Klausies, te jums laikam kaut kāds Bermudu trijstūris.

Es stūrus neskaitīju. Bet notiek dīvainas lietas un visas vienā un tajā pašā vietā. No pazudušajiem kāds atgriežas pārmsinījies, bet cits vispār neatgriežas... Labi, sākam posties.

10

Viņi pavadīja vakaru gandrīz klusumā. Naktī laiks sabojājās, sāka līt neliels lietus, taigas ciešā siena zem uznākušajām sliktā laika brāzmām atbalsojās ar klusu šalkoņu.

Rjazancevs ilgu laiku gulēja uz dīvāna nomodā, skatījās tumsā un vaibstījās no galvassāpēm. Pat būdas logs uz kopējā fona neizcēlās, ārā pielipa rudens taigas nakts - bez dzirksteles, bez blāzmas. Pavlovs apklusa savā gultā, bet Nikolajs pēc elpas nojauta, ka arī viņa draugs ir nomodā. Viņš neizturēja.

- Nau ko izlikties.

-  es nemaz neizliekos, - mežsargs atbildēja skaidrā balsī. - Ja tu būtu sieviete, bet es negribētu, tad cita lieta...

- Muldoņa! Tu man sastāstīji muļķības, un tagad nevaru aizmigt. Izrādās, ka vietā, uz kuru tavs alnis aizlidoja, viņš uzreiz tika izārstēts?

Pavlovs paklusēja, tad iesmējās.

Tātad noticēji.

- Bet tu sameloji?!

- Lai Dievs pasarg! Reti kurš būtu noticējis. Nu jā, radošs domāšanas veids, aizraušanās ar horoskopiem...

- Uzspļauju tiem taviem horoskopiem! Nemuldi, bet atbildi.

- Ko tad lai te saku? Nu, padomāsim. Kas tev lika domāt, ka tā ir vieta? Varbūt iemesls visam nav vieta, bet laiks. Iedomāsimies, ka tas izdziedināja platradzi, jo viņam tas sāka plūst citādi, tāpat kā man. Viņš faktiski nodzīvoja sešus mēnešus. Bet man pagāja tikai nedēļa.

- Bet tu teici, ka brūce bija nāvējoša.

Pavlovs patriņājās gultā.

- Nu, visādi gadās. Varbūt tā nebija arī tik nāvējoša, neesmu tak veterinārārsts.

- Neizvairies.

– Es neizvairos.