Tomēr tas vecticībnieks kļuva vēl dīvaināks nekā agrāk. Viņš stāstīja, ka viņam tikusi atvērta Debesu Valstība un par savu taisnīgumu viņš saņēmis dziedināšanas dāvanu. Stāstīt ir viena lieta. Bet kaut kā smagi saslima bērns. Feldšeris atteicies, saka, nepieciešams viņu vest pie pilsētas ārstiem. Bet nav vairs laika, mazulim tiešām slikti. Vecāki izmisumā. Tad parādījās šis trimdinieks, uzlika rokas uz slimnieka, nočukstēja. Līdz rītam bērns bija atveseļojies. Feldšeris skatījās un neticēja: tas nevar būt!
Par vecticībnieku paklīda baumas. pie viņa steidzās slimie. Un runā, ka viņš izdziedināja. Pat tad, kad lācis mednieku nogāza un nebija nekādu cerību, viņš nosēdēja nakti pie gultas, un zemnieks sāka atveseļoties. Vecticībnieks par savu dziedināšanu neko neņēma - viņš dzīvoja patstāvīgi, ar medībām. Cilvēki brīnījās: tiešām svētais!
Beidzot baumas sasniedza attiecīgos orgānus. no Pionerskas ar laivu ieradās trīs NKVD virsnieki, arestēja vecticībnieku par tumsonību un pretpadomju darbību un aizveda. Tikai nekur neaizveda. Pionerskā laiva neatgriezās. Čekisti metās meklēt un drīz vien atrada laivu. Tā lēnām dreifēja lejup pa straumi. Uz tās atrada enkavedešņiku līķus, bet no arestētā cilvēka ne pēdas. Zini, kas ir visinteresantākais? Ekspertīze parādīja, ka čekisti netika nogalināti vardarbīgi, bet viņi uzreiz visi nomira no sirdstriekas. Tā, protams, nevarēja būt. Meklēja vecticībnieku ar briesmīgu spēku. Bet netika atrasts ne dzīvs, ne miris. Pazuda uz visiem laikiem.
- Tev tādas pasakas pilsētā, sastāstīs cik vēlaties - par pudeli, - Rjazancevs smīnēja.
- Mēs taču neesam pilsētā, - Pavlovs atvairījās. - Pēc kara bija vēl viens gadījums. Trīs nepilngadīgas meitenes devās sēņot. Un tik viņas redzējuši. Mēnesi meklēja viss ciemats. Bet viņas kā pazuda tā arī parādījās – dzīvas un veselas. Kas tik pēc tam viņas nepratināja: kur bijušas, kā izdzīvot izdevās?! Viņas stāstīja kaut kādas muļķības. Saka, gājušas cauri ielejai pa medību taku, bet kur nokļuva - nevar izskaidrot. Viņas tikai stāstīja, ka sākumā uzplūdusi migla, un tad visapkārt parādījušies milzīgi koki, kādus viņas nekad nebija redzējušas. To, ka viņas bijušas prom veselu mēnesi, meitenes nekādi nevarēja saprast. Viņām pašām šķita, ka brīdi paklaiņojušas starp tiem lielajiem kokiem, bet kaut kā atradušas ceļu atpakaļ.
- Tātad arī tu tos miglā tītos kokus redzēji, - sacīja Rjazancevs. - Bet te mazi bērni, te tu ...
— Klausies tālāk, — Pavlovs pārtrauca. - Astoņdesmito gadu sākumā šeit dzīvoja harmonists. Nevar teikt, ka pavisam dumjš. Bet iedzert viņam, stiept ermoņikas un runāt par dzīvi bija mīļākā lieta. Tāds pašmāju filozofs-sapņotājs no krūma apakšas. Un pie glāzes viņš visiem cilvēkiem dvēselē līda, it kā gribēja atrast sev jēgu kāda cita zarnās, viņam patika runāt par abstraktām tēmām. Viņu par šito vīri pat mazliet iekaustīja, jo viņš traucēja mierīgi iedzert.
Un lūk viņš pazuda tieši tāpat, un pēc kāda laika tika atrasts. Neviens nebija īpaši pārsteigts: pieaudzis cilvēks, pamaldījās un izgāja. Bet viņš beigās izpļāpājās, ka arī apmaldījies uz vecā ceļa. Drīz pamanīja dīvainu lietu: kāds par viņu tikai padomā slikti, viņš mainās sejā un uzreiz kauties. Kārtīs sāka uzvarēt, kā šulers, lai gan nekrāpās. Sarunā nepaspēji atvērt muti, bet viņam - gatava atbilde.
Tad ciematā notika slepkavība. Izmeklētāji ieradās lielā skaitā, taču vainīgo atrast neizdevās. Reiz veikalā atnāca harmonists, stāvēja rindā. Tieši tad parādījās kāds vīrietis. Harmonists paskatījās uz viņu, nobālēja un aizbēga. Dienu vēlāk viņš ieradās pie izmeklētājiem, teica, ka zina, kas nogalināja, un nosauca to pašu vīrieti. Harmonistam sāka jautāt: no kurienes tādas ziņas? Bet viņš apklusa kā partizāns, un ne vārda. Saņēma to vīrieti ciet. Drīz viņš atzinās, atradās nazis, ar kuru viņš dūra, asiņainās drēbes. Visi pierādījumi. Bet no ermoņiku spēlētāja neizdabūja neko. Abus aizveda. Kā tas beidzās, nezinu.
- Gribi teikt, viņš lasīja citu cilvēku domas? Vai nebūtu vieglāk pieņemt, ka tavs telepāts kaut kādā veidā bija iesaistīts noziegumā? – Rjazancevam runājot, šoreiz bijusī ironija neskanēja.
- Klausies vēl. Tas jau būs manā laikā. Viens puisis atgriezās no armijas. Pirms tam viņš bija razdolbajs, un pat dienests viņu neizlaboja. Stulbs - tikai iedzert un izkauties, rokas pie darba neliek, nekādas vēlmes, vai spēju mācīties. Dzenāja suņus pa ciematu, un viņu pašu dzenāja iecirkņa pilnvarotais, kad šeit parādījās.
Un arī šis stulbiķis pazuda taigā. Un atkal meklēja, bet neatrada. Un tieši tāpat parādījās un atradās pats. Bet pilnīgi traks. Pat nevarēja sakarīgi parunāt. Viņu aizsūtīja uz Pionerskas trako namu. Šķita, ka viņu tur apārstēja, viņš atgriezās, bet vienalga muld. Kopš tā laika mežā ne soli. Stāstīja, ka baidās no lielajiem kokiem.
Pavlovs aizsmēķēja.
- Un kas tālāk? - Nikolajs nenocietās.