Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Toraks pasmaidīja. Bija labi atkal atrasties kopā ar Beilu. Viņš bija kā brālis vai arī tāds, kāds Toraka iztēlē varētu būt brālis. Abiem patika vienas un tās pašas lietas, abi priecājās par vieniem un tiem pašiem jokiem. Taču viņi bija atšķirīgi. Beilam bija gandrīz septiņpadsmit va­saru, un tātad drīz viņam būs jāatrod draudzene un jāuz­ceļ pašam sava mītne. Tā kā Roņi nekad nepārvietoja nometni, tas nozīmēja to, ka, atskaitot neilgos tirgoša­nās braucienus uz Mežu, viņš vadīs savas dienas šaurajā pludmalē pie Roņu līča.

Nekad nepārvietot nometni… Par to iedomājoties vien, Torakam aizrāvās elpa un viņš nodrebinājās. Bet tomēr šāda noteiktība! Visa tava dzīve ir līdzīga labi izmiecētai roņādai. Dažreiz viņš brīnījās, kā cilvēks tad var justies.

Beils apjauta izmaiņas Toraka garastāvoklī un apjau­tājās, vai draugs skumst pēc Meža.

Toraks paraustīja plecus.

-   Bet pēc Vilka? Beils jautāja.

-   Vienmēr.

Vilks bija pilnīgi noteikti atteicies kāpt laivā, tāpēc viņiem nācās to pamest vecajā vietā. "Drīz būšu atpakaļ," Toraks sacīja barabrālim vilku valodā. Taču viņš nebija pārliecināts, vai Vilks ir sapratis.

Domas par Vilku viņu darīja nemierīgu.

-   Kļūst vēls, Toraks sacīja. Mums jātiek uz Stāvās klints, līdz iestājas krēsla.

Tādēļ jau viņš kopā ar Finkedīnu un Renu bija iera­dies. Uz ziemas beigām salās atkal sāka valdīt bažas, un aizdomās tika turēti dvēseļēdāji, kas meklēja uguns opāla pēdējo lausku, kura bija pazudusi kopš Roņu burvja nāves. Jau pusmēnesi Roņi sargāja apmetni. Šonakt bija Beila un Toraka kārta.

Berzdams ar smiltīm jēlādas katliņu, Beils izskatījās norūpējies. Viņš atvēra muti, it kā gribēdams kaut ko teikt, taču tad papurināja galvu un sarauca pieri.

Viņa dabā nebija kaut ko vilkt garumā, tātad sakāmais laikam bija svarīgs. Toraks virpināja pirkstos ūdenszāļu grīsti un gaidīja.

-    Kad gatavosieties doties atpakaļ uz Mežu, Beils, neskatīdamies viņam acīs, teica, es lūgšu Rēnai, lai viņa paliek šeit. Ar mani. Gribu zināt, ko tu par to domā.

Toraks kļuva gluži mēms.

-   Torak?

Puisis iemeta ugunī ūdenszāļu kumšķi un noraudzījās, kā to apņem purpursārtas liesmas. Viņš jutās tā, it kā pēkšņi būtu nonācis bezdibeņa malā.

-    Rena var darīt, ko grib, viņš beidzot teica.

-   Bet tu? Ko tu par to domā?

Toraks pielēca kājās. No niknuma viņam bija uzme­tusies zosāda un krūtīs neganti dauzījās sirds. Viņš palū­kojās lejup uz Beilu, kas bija glītāks, vecāks un turklāt ģints loceklis. Viņš zināja: ja paliks, tad viņi kausies un šoreiz tas būs pa īstam.

-   Es braucu, viņš sacīja.

-   Atpakaļ uz nometni? Beils jautāja māksloti mierīgā balsī.

-   Nē.

-   Uz kurieni tad?

-   Vienkārši projām.

-   Kā tad ar sargāšanu?

-   Sargā viens pats.

-   Torak, neesi…

-   Es teicu: sargā viens pats\

-   Labi. Labi, Beils sacīja, vērdamies liesmās.

Toraks spēji pagriezās un skrēja pie savas laivas. Viņš

devās uz ziemeļu piekrasti projām no Roņu līča. Dusmas bija pārgājušas, un iestājās auksts, neizprotams mulsums. Viņš ilgojās pēc Vilka. Taču Vilks atradās tālu.

Atradis kādu nelielu līcīti, viņš piestāja krastā. Smailīti Toraks pa lēzenu nogāzi uzvilka augstāk, kur auga skrajš mežiņš, jo viņam bija vajadzīga bērzu un pīlādžu smarža, pat ja tie salīdzinājumā ar Meža ciltsbrāļiem bija panīkuši un piesūkušies ar Jūras sāli. Nē, tajā vakarā viņš Roņu līcī atgriezties nedrīkstēja. Jāpaliek tepat.

Torakam nebija ne mantu saiņa, ne guļammaisa, taču kopš laikiem, kad bija ticis izraidīts, viņš vienmēr nēsāja līdzi visnepieciešamākās lietas: cirvi, nazi un posa maciņu. Nostiprinājis uz mežmalā atrastiem mietiem otrādi apvērstu smailīti, viņš pret tās sāniem saslēja zarus un pēr­nās ērgļpapardes: izveidojās patvērums. Pēc tam viņš no ūdensmalā izskalotiem sprunguļiem sakūra ugunskuru, ap kuru sakrāva akmeņus, lai ilgāk turētos siltums. Vis­apkārt bija pietiekami daudz sausu ērgļpaparžu un ūdens­zāļu guļvietai, un ziemeļbrieža ādas kamzolī un stulpiņos viņš diez vai nosaltu. Vajadzēja būt labi diezgan.

Bija skaidra sulu mēneša nogales nakts Roņi gan šo laiku dēvēja par mencu nārsta mēnesi un bija dzir­dams, kā seklumā pret akmeņiem noklaudz vientulīgs ledus gabals. Aiz ugunskura uz pīlādža zara, saspiedušies kopā un pabāzuši knābjus zem spārniem, snauda Rips un Reka.

Toraks gulēja un raudzījās liesmās. Pagājuši deviņi mēneši, kopš viņš bijis izraidītais, taču atrasties klajumā un neslēpt ugunskuru joprojām šķita savādi.

Vajadzētu irties atpakaļ.

Taču viņš nevarēja paskatīties acīs Beilam. Un Finkedīnam. Un Rēnai.

Viņš ciešāk ietinās kamzolī, un kaut kas iedūrās sānos. Tā bija Beila darinātā karote: viņš droši vien to Tora­kam bija aizbāzis aiz jostas, kad tas skrēja projām. Puisis pagrozīja to pirkstos. Tā bija taisīta pamatīgi spals cieši nosaitēts ar cīpslām

Toraks smagi nopūtās. No rīta jābrauc atpakaļ un jāatvainojas. Beils sapratīs. Šādos jautājumos viņš bija lādzīgs un nekad neīgņojās.

Toraks gulēja slikti. Sapņos viņš dzirdēja pūci un Renu, kas viņam stāstīja kaut ko nesaprotamu.