Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Mišela Peivere

Zvēresta lauzējs

Tumšās Senatnes stāsti

Piektā grāmata

©

Autores priekšvārds

Toraka pasaule ir seštūkstoš gadus veca: toreiz, pēc leduslaikmeta, vēl nebija attīstīta zemkopība un visa zie­meļrietumu Eiropa bija viens vienīgs mežs.

Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Tie nepazina rakstību, metālus un riteņus, bet viņiem tos nemaz arī nevajadzēja. Cilvēki lieliski prata izdzīvot arī bez tā. Ļaudis zināja daudz par dzīvniekiem, kokiem, augiem un akmeņiem mežā. Ja viņiem kaut ko ievajadzējās, cilvēki apjauta, kur to atrast vai kā izgatavot.

Viņi dzīvoja nelielās ģintīs, un daudzas no tām bija lielas klejotājas: dažas, tādas kā Vilku ģints, palika vienā vietā tikai dažas dienas, bet citas, kā Kraukļi un Vītoli, uzkavējās savā nometnē pat veselu gadalaiku; turpretim Roņu ģints dzīvoja vienā vietā gadiem ilgi. To, cik tālu ģintis bija pār­vietojušās kopš "Izraidītajā" aprakstītajiem notikumiem, tu vari uzzināt, ielūkojoties izlabotajā kartē.

Pirms sāku rakstīt "Zvēresta lauzēju", es apmeklēju vairākus vecus kokus, ar kādiem bagātīgi apveltīta Apvie­notā Karaliste. Pavadīju krietnu laiku lielākajā pirmat­nējā gāršā, kas saglabājusies Eiropā: Belovežas nacionā­lajā parkā Austrumpolijā. Tur novēroju sumbrus (Eiropas bizonu un liellopu hibrīdi), mežacūkas, tarpānus (savva­ļas zirgu paveids), zibens saspertus kokus un tādu skaitu dzeņu sugu, kādu agrāk nebiju redzējusi. Belovežā, sevišķi tālajos klejojumos pa īpaši aizsargājamo nacionālā parka dalu, smēlos iedvesmu, lai aprakstītu dažādus Dziļā meža nostūrus un tā iemītniekus. Man arī bija iespēja izpētīt divus varenus bebru celtus dambjus un šo dzīvnieku mīt­nes, un tās mani iedvesmoja iztēloties Toraka patvērumu.

Lieki piebilst, ka turpināju draudzību ar Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrību. Vērot, kā mazuļi izaug par jauniem dzīvniekiem un sazinās ar saviem uzti­camajiem brīvprātīgajiem kopējiem, man bija pastāvīgs iedvesmas un iedrošinājuma avots.

Es vēlos pateikties ikvienam Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrībā par iespēju iepazīties ar viņu brīnišķīgajiem vilkiem; Mežu biedrībai, kas man, vācot materiālus grāmatai, nodrošināja piekļūšanu dažiem no vecajiem kokiem; Londonas Tauera kraukļu kopējam mis­teram Derikam Koilam, kura plašās zināšanas un pieredze saskarsmē ar kraukļiem man bija nerimtīgas iedvesmas avots; draudzīgajiem un izpalīdzīgajiem cilvēkiem no Belovežas nacionālā parka vadības un Dabas vēstures un meža muzeja Belovežā; nacionālā parka gidiem un īpaši gal­venajam gidam Mečislavam Piotrovskim, kuram es varu pateikties par iespēju apskatīt bebru mītnes.

Un beidzot, kā vienmēr, es vēlos pateikties savam aģen­tam Pīteram Koksam par nerimtīgo entuziasmu un atbal­stu un manai patiesi apdāvinātajai un tajā pašā laikā brī­nišķīgajai redaktorei un izdevējai Fionai Kenedijai par izdomu, uzticēšanos un sapratni.

Mišela Peivere, 2008

PIRMĀ NODALA

Dažkārt viss atgadās pēkšņi. Pārāk pēkšņi.

Tava smailīte lido pāri viļņiem kā jūras krauklis, tavs airis sviež sudrabotas mailītes pāri ūdenszālēm, un šķiet, ka viss ir kārtībā: nemierīgā Jūra, saule tavās acīs un aukstais vējš, kas pūš tev pakausī. Tad lielāka par vali no ūdens iznirst radze un tu dodies tai tieši virsū un vari nogrimt dibenā…

Lai no tās izvairītos, Toraks dziļi iegremdēja ūdenī airi. Smailīte sazvāļojās un gandrīz apgāzās, taču par mata tiesu paskrēja garām akmenim.

Caurcaurēm slapjš un rīstīdamies no sāļā ūdens, viņš centās atgūt līdzsvaru.

-   Vai viss kārtībā? uzsauca Beils, kas turējās nopa­kaļ.

-    Nepamanīju akmeni, Toraks, juzdamies muļķīgi, nomurmināja.

Beils plati pasmaidīja.

-   Mums nometnē ir pāris iesācēju. Gribi tiem pievie­noties?

-   Labāk tu, To raks, apšļakstīdams Beilu ar aira mes­tajām šļakatām, atcirta. Līdz Stāvajai klintij es tikšu pirmais!

Puisis no Roņu ģints pārsteigts iebļāvās, un viņi sāka sacīksti: nosaluši, slapji, taču priecīgi. Augstu virs galvas Toraks pamanīja divus tumšus punktus. Viņš uzsvilpa, un Rips un Reka, ar spārnu galiem gandrīz skardami viļņus, drāzās pie viņa lejup, lai lidotu blakus. Toraks izvairījās no ledus gabala, un to pašu darīja arī kraukļi, uz kuru spožajām, melnajām spalvām saule meta purpursārtu un zaļganu atblāzmu. Viņi traucās uz priekšu. Toraks centās turēties līdzi. Muskuļi smeldza. Sāļais ūdens dedzināja vaigus. Viņš skaļi iesmējās. Tas bija gandrīz tikpat labi kā lidot.

Beils, kas bija divas vasaras vecāks un pazīstams kā labākais smaiļotājs salās, izrāvās priekšā un pazuda ēnā, kuru meta zemesrags, ko sauca par Stāvo klinti. Kad viņi izairējās no līča, Jūra kļuva niknāka un Toraka laivā, gandrīz to apgāzdami, iešļācās viļņi.