Zilie jūras vērši

Parasti, tikko kā satumst monitors, es kādu laiku pavadu, lai izskatītu, kas gan jauns noticis pasaulē, pārbaudu, ko man iesaka pārtikas programma, un dodos nopirkt kaut ko vakariņām. Šodien man neko no tā negri­bējās. Kvernēju pie galda, pētīdama nagus, un nevarēju saprast, kas gan ir tā dīvainā sajūta it kā iekšā kaut kas trīsētu, cenšoties izlauzties. Nekomfortabli. Pamazām plašajā zālē izdzisa viena lampa pēc otras. Attapos, kad apgaitā cauri gaiteņiem devās sargs. Zināju, ka viņš man jautās, vai kas noticis un kāpēc es neesmu jau prom. Un es uz šo jautājumu atbildēt negribēju jo pati nezināju atbildi. Telefonā cits pēc cita uzblingoja aicinājumi no draugiem: ejam uz kino, vai gribi ar mums kopā nolēkt ar gumijām, atnāc ciemos es tikko kā uzlauzu jaunāko Counterstrike versiju… Citā reizē aicinājums saslēgties visiem vienā programmā manī būtu izraisījis sajūsmu mēs to darījām bieži, un, būsim godīgi, atzīme sociāla­jos tīklos, ka dari visu ko kopā ar draugiem, ceļ statusu. Un, jo biežāk tu ar kādu kopā iečekojies kādā aktivi­tātē, jo vairāk nāk aicinājumu piedalīties. Protams, bija spēles, ko varēja spēlēt vienatnē spridzināt dažādu krāsu bumbas, minēt pareizo kāršu secību un citas taču jau kādu laiku tās bija izgājušas no modes. Lielā mērā tādēļ, ka tas it kā signalizēja man nav, ko darīt, man nav draugu, ar ko atpūsties, mana dzīve ir garlai­cīga, tāpēc es pavadu savus brīvos brīžus, mēģinot sas­niegt nevienu neinteresējošus rekordus. Tāpēc, ja arī liela daļa šīs spēles joprojām spēlēja, privātuma iestatījumi bija sakārtoti tik uzmanīgi, lai no malas neviens to neva­rētu pamanīt. Taču šim vakaram nekas no tā nebija pie­mērots. Lai arī iespēja aizmirsties un nedomāt, cenšoties sakārtot ģeometriskas figūras pareizā secībā, šķita pat ļoti vilinoša.

Izgāju no pelēkā akmens nama, uz kura ar lieliem burtiem greznojās Korporācijas nosaukums. Saules stari arvien zemāk lēnām slīdēja pāri greznajām fasādēm. Kā jau agrā pavasarī, piezagās vakara drēgnums. Parasti es būtu kāpusi uz divriteņa un devusies mājup, pa ceļam iegriežoties automātiskās uzpildes veikalā, kur atlika vien noskenēt pārtikas programmas ģenerēto kodu, lai pēc dažām minūtēm no automāta dzīlēm tiktu izvemta bezkrāsaina papīra paka ar visu nepieciešamo. Vai, ja būtu īpaši radošs noskaņojums, es pat ietu iepirkties īstā lielveikalā gandrīz blakus mājām, kur, lai ari jāsamaksā nedaudz dārgāk, pati varu visu meklēt pa plauktiem, uz vietas izdomājot, kāda būs maltīte. Nedaudz darbošanās miniatūrajā virtuvē un pēc tam milzīga atzinība sociāla­jos tīklos ēdiena gatavošana mājās ir kļuvusi par tādu retumu, ka katru īsta ēdiena īstu fotogrāfiju novērtē simti. īsu bridi apsvēru šādu piedzīvojumu tomēr nē. Šovakar es pieslēdzu velosipēdu āra stāvvietā un bezmērķīgi devos pretējā virzienā tieši pašā Centra Kodolā.

Uz labu laimi izvēlējos mūziku, kas skanēja ausīs, kamēr klīdu gar izgaismotajiem namiem, kur logos vī­dēja cilvēku silueti. Ik pa brīdim nofiksēju ģeogrāfiskās koordinātas, lai neaizietu par tālu. Telefons ik pa brīdim uzvaroši iepīkstējās es atkal un atkal atklāju jaunas vie­tas, kur nekad nebiju bijusi. Dīvaini, pie sevis nodomāju, es taču Centrā zinu gandrīz vai katru ielu. Man pretī nāca cilvēki viņu sejas nevarēju saskatīt, jo tās bija noliek­tas, skatiens ieurbies telefona vai planšetes ekrānā. Tie daži, kuru skatienus uztvēru, raudzījās uz mani ar viegli maskētu izbrīnu. Zināju, ka Kodolā neiederos te vairāk uzturas tādi ļaudis kā mans priekšnieks, kura ikdiena noteikti atšķiras no manas, lai ari cik maz es par to zinātu. Pamazām ielas kļuva šaurākas, gāju, gan­drīz vai pieskaroties palodzēm. Ik pa brīdim paskatījos, kas notiek aiz logiem neierasti, bet cilvēki sarunājās, retajam no tiem varēja redzēt ieslēgtas audioiekārtas. Uzņēmu pāris bilžu, taču negribējās tās likt tiklos. Nebija pareizā apgaismojuma. Gaiss kļuva arvien spirdzinošāks, mazliet sala, taču es piekārtoju termošalli un uzslēju augstāk gaiši violetā mētelīša apkakli, nedaudz nožēlo­jot, ka, ļaujoties pavasara mānīgajiem saules stariem, mājās atstāju pūkaino cepuri. Jā, pūkains. Atcerējos par kaķi, kuram gribēju šovakar aiznest ko garšīgu, bet tūlīt pat aizmirsu šo domu gan jau automātiskais ēdiena padevējs par viņu parūpēsies.