Zilie jūras vērši

Tomēr tas ir īstāk un mīļāk salīdzinājumā ar pūkainajiem mājrobotiem, kurus jebkurā brīdī var izslēgt un nolikt tumšā skapī. Nu, un zināmu atbildību arī rada. Izdzeru glāzi ūdens ar citronu koncentrātu. Ieslidinu kājas ait­ādas čībās un eju uz vannas istabu viegla duša, pēc tam uzkāpju uz svariem, kas vienlaikus izmēra asins­spiedienu, nosaka ķermeņa masas indeksu, un, kad jau esmu virtuvē, uz ledusskapja displeja pārraida šodienas ieteicamo ēdienkarti. Protams, to var ignorēt, taču es esmu nolēmusi beidzot reizi par visām reizēm tikt galā ar tiem pāris liekajiem kilogramiem, kas ikdienā dzīvot netraucē, taču brīžiem, paskatoties spogulī, liek nedaudz saviebties. Kafija un ūdenī vārīta putra. Vai apelsīnu sula no koncentrāta, zaļā tēja un omlete no olu pulvera. Protams, pārtikas programmā ir pieejamas arī citas ver­sijas, taču es neesmu gatava piekrāmēt savu virtuvi ar visādām kvinojām, avokado vai tik banālo pienu kurš taču mēdz saskābt. Brokastis apriju pie datora, vēlreiz pārlasot, kas pasaulē noticis. Tikmēr uzliktās austiņas skenē manu smadzeņu darbību, prognozējot, kādas būs šodienas sajūtas, un piedāvā attiecīgu mūzikas listi, ko klausīties ceļā uz darbu. Reizēm es iespītējos un, ja man tiek piedāvāts kas ļoti dzīvespriecīgs, izvēlos ko tumšu un melanholisku. Vai, ja atskaņotājā iebirst virkne in­strumentālu un apcerīgu melodiju, iespējoju pleilisti, kurā skan mūzika no pašām saulainākajām vasaras bal­lītēm. Taču bieži neatļaujos uzvesties tik ģeķīgi visi mani veselības mērījumi ik rītu nonāk arī Korporācijā, un mans boss, lai arī pārāk bieži nepārbauda, vai esmu izda­rījusi visu, lai darbavietā nonāktu maksimāli stabilā un neitrālā gara un organisma stāvoklī, brīžos, kad pieķer kādu ignorējam Labas Dzīves ieteikumus, saīgst un velta pat piecpadsmit minūšu pārrunām par to, cik neapdo­mīgi ir pārkāpt noteikumus, kas domāti tikai labi jo viena reize neizbēgami novedis pie nākamās, Korporāci­jai ir vajadzīgi cilvēki, uz ko paļauties, un “mēs taču visi redzam, kas notiek ar tiem, kuri ir aizgājuši no Centra”.

Precīzi astoņos no rīta nokāpju lejā no sava jumtis­tabas dzīvoklīša, līdzi stiepjot savu milzīgo, šausmīgi smago divriteni. Lietu, no kuras negrasos atteikties, lai ari par to zobojas visi, kam nav slinkums, protams, uz veloceliņiem starp vieglajiem, oglekļa šķiedrā izlietajiem modernajiem braucamrīkiem es lavierēju kā neveikls laineris, taču arī tajā ir saglabājies kaut kāds īstums. Nu labi, es meloju. Tieši tāpat kā pūkaino mājrobotu es nevaru atļauties ari jaunu un modemu velosipēdu. Tāpēc es izliekos, ka man vajag kaķi un ka man vajag veco div­riteni ka tas ir stils un man neko jaunāku neprasās. Līdzīgi argumentēju, ka neizvēlos modernas lietas “jo man ir stils, un mode man nav vajadzīga”. Tiesa, teh­noloģijām es naudu neskaitu. Taču tas nav sarežģīti, jo īpaši, ja tiek dotēta katra jaunāka gadžeta iegāde vis­maz nodokļu maksātājiem. Un es zinu, cik mokoši ir, ja telefona baterija izlādējas un pāris stundu, kamēr esi pārbraucienā no vienas vietas uz otru, nav iespējams to atdzīvināt. Tad ir jāpaliek vienatnē ar savām domām un nekādi nevari uzzināt, kas notiek pasaulē. Vai, vēl trakāk, kad pēkšņi programma uzkaras un no ballītes tu nokļūsti atpakaļ savā raupjajā un nedaudz noplukušajā realitātē. Tā nu reiz nav lieta, uz kā rēķina ietaupīt. Tas tā kā būtu skaidrs. Dzīvoju es pilsētas nomalē, taču pārāk ilgs laiks ceļā uz darbu nav jāpavada: visas ielas ātrāk vai vēlāk atduras Centrā. Lūk, kad studēju, tad gan bija nepiecieša­mas vismaz divas stundas, lai no savas nomales nokļūtu līdz Universitātei.

Ierodoties ofisā, saņemu izdruku ar šodien veicama­jiem uzdevumiem. Esmu otrā līmeņa darbinieks augs­tāk nevar tikt, ja nav nokārtoti augstākās izglītības eksā­meni, taču es pēc diviem nomocītiem gadiem studijām atmetu ar roku. Un dzīve taču tāpat māca re, es arī bez visas augstākās esmu tikusi jau otrajā līmenī. Atkarībā no dienas emocionālās aktivitātes man ir vai nu jāzvana Korporācijas klientiem, vai arī jādokumentē visi ienāko­šie zvani. Līdz šim man reti ir gadījušies tik augsti emo­cionālie rādītāji, ka es varētu atbildēt uz Korporācijas klientu zvaniem, taču boss man jau pāris reižu ir patei­cis, ka es ātri mācos un pielāgojos, un devis mājienu, ka pavisam drīz es varēšu pārvākties uz trešo stāvu. Ja vien pati neizvēlēšos mūziku, ko klausīties. Bet tam vēl laika pietiek, man taču ir tikai nedaudz pāri par divdesmit. Tiesa, es jūtos vecāka par saviem gadiem. To man daudzi ir teikuši.