Zilie jūras vērši

Pat nepamanīju, kurš pirmais pārkāpa neredzamo frontes līniju, taču vienā brīdī cilvēki gluži vai metās vēr­šiem virsū, mēģinot kaut uz brīdi tiem pieskarties, ieelpot jūras brīvību, noglaust spīdīgos, zīdainos sānus, noslidi­nāt roku pa bronzas krāsas ragiem. Zilie, kalniem līdzī­gie dzīvnieki kļuva arvien mierīgāki, glaudās gar kārigajām rokām, iepriekš strikti izturētā līnija sāka ļodzīties un šķelties. Vēršu krācieni mijās ar jaunu meiteņu sa­jūsmas spiedzieniem. Pamazām liedagā sāka skanēt mūzika, sākās spontānas dejas, gluži kā no nekurienes parādījās karstu pīrādziņu un saldas tējas tirgotāji. Ari es gāju viņiem arvien tuvāk un tuvāk tāpat kā visi pārē­jie, mēģinot fiksēt mirkļus ar telefonā iebūvēto kameru, tāpat kā visi pārējie, ielādēju bildes Instagram un sūtīju visai pasaulei, lepojoties ar vēsturisko brīdi, ko esmu pie­dzīvojusi. Arī telefons gluži vai atdzīvojās, simtiem “like” un "favorīte", ziņas nāca no draugiem Turcijā, ASV, Brazī­lijā, komentāri bija cits par citu sajūsminātāki. Es tuvojos savas dzīves svarīgākajam notikumam, un vērši bija no manis vien pārdesmit metru attālumā. Joprojām atceros pret mēnesi izslietos ragus, varenos plecus, tik dzīvnie­ciski cilvēcisko skatienu un smago kāju lēnos soļus. Un tad man sareiba galva, horizonts sāka trīcēt un raustīties. Lēca saule, visi tēli izgaisa tās spožajā gaismā, un ļaužu čalas pārtapa monotonos, elektroniskos pīkstienos.

Es atvēru acis, un prātā man joprojām bija ainas ar zilajiem jūras vēršiem. Tik spilgti atcerējos jūras gaisu, ļaužu čalas un smieklus, mūziku, galu galā smiltis uz kājām un zvaigznes virs galvas. Paskatījos savā telefonā. Un tur viņi bija, visi skaistie jūras vērši ar visām zvaig­znēm un mēnesi, un smiltīm, un jūru. Simtiem atzinības zvaigznīšu Instagram, tikpat daudz uz augšu pavērstu īkšķīšu Facebook, desmitiem “retvītu” Twitter. Pie sevis pasmaidīju un atvienoju sensorus, kas manu prātu bija sasaistījuši ar vienu no tūkstošiem relaksācijas pro­grammu. Pilnīga Prāta Pārvaldības Programma jeb “četri P” jau gadiem bija kļuvusi par civilizācijas neatņemamu sastāvdaļu. Jo īpaši naktīs, kad vai ikviens izmantoja iespēju pasūtīt sapņus.

No sākuma mēs visi bijām kā mazi bērni, priecājoties par neierobežotajām iespējām, ko sniedza starptautis­kais tīmeklis, mēs varējām paust viedokli, slēpjoties aiz izdomātiem vārdiem, tajā pašā laikā pilnībā publis­kojot savu dzīvi dažādos sociālajos tīklos; viedtālruņi kļuva par personības neatņemamu sastāvdaļu, un nekas nebija noticis, ja par to nebija paziņots visai pasaulei. Pat ja kāds draudēja, ka šādi pakļaujam sevi pilnīgai kontro­lei, neviens to tā īsti vērā neņēma, jo tā bija izklaide un bija jautri. Pamazām parādījās dažādi servisi, kas sociā­lajos tiklos uzbūra ilūziju par tavu aktīvo dzīvi, tā ceļot personīgo statusu, kamēr tu pats klusi sūci vīnu pie kādas pagalam banālas filmas. Pēcāk radās iespēja ar viedtālruņa palīdzību tiešām dzīvot šo iluzoro aktīvo dzīvi, jo­projām malkojot vīnu bija nepieciešams tikai tālruņa pieslēgums centrālajai nervu sistēmai, un tu nokļuvi aizraujošā filmā bez drāmām un negācijām. Filmā, kas pamazām kļuva par tavu un manu realitāti. Es vairs nezinu, kurā brīdī mana dzīve ir īsta, un es pat nezinu, vai šobrīd es šo rakstu vai tikai sapņoju, ka rakstu. Tāpat neatkarīgi no tā, kas ir nosapņots un kas nav, es pamodīšos un šo failu atradīšu sava e-pasta sadaļā “sent". Taču šorīt es pamodos gandrīz pa īstam.

Katrs rīts sākas gluži kā pēc algoritma telefonā iebū­vētais modinātājs, kas liegi raida impulsus centrālajai nervu sistēmai, liek pamosties ķermenim un prātam. No sākuma parādās gaisma gluži kā saullēkts, tikai šoreiz gaisma nāk no iekšpuses, līdz vairs nevari noturēt acis ciet. Vēl, man esot pusguļus gultā, samtaina sievietes balss es pat nezinu, kāpēc izvēlējos sievietes balsi, taču vienā brīdī mosties tukšā gultā, klausoties nedaudz pies­makušā vīrieša tembrā, bija nedaudz mulsinoši nolasa laika ziņas, pastāsta jaunākos notikumus, kas publicēti vietnēs, ko abonēju, kā arī īpaši man piemeklētu informā­ciju no citiem resursiem. Pārbaudu visus e-pastus, palū­koju, kas jauns redzams draugu profilos. Samīļoju kaķi, kurš gan ar neuzticību raugās uz telefonu, kas klusītēm mirgo uz nakts skapīša. Kaķim telefons nepatīk, izdevī­gos brīžos viņš mēģina to nogāzt. Tas gan līdz šim nav izdevies, jo ierīce stingri nofiksējas pie jebkuras virsmas. Esmu vecmodīga tomēr izvēlējos īstu un dzīvu murrātāju, kurš gan ikdienā sagādā diezgan daudz klapatu.