Vērmele

Bleiks bez svārstīšanās atplēsa saini, ar nepacietību gaidīdams, kas būs iekšā. Viņš apsēdās uz baltajiem marmora pakāpieniem un ātri norāva zīda iesaiņojamo materiālu. Tieši tobrīd viņš pirmoreiz ieraudzīja Nemo­rensis. Grāmata izskatījās tik lieliski, ka sirds sāka sisties straujāk. Apbružātajās lappusēs vīdēja smalki, melni burti. Bleiks nebija domājis, ka jebkad turēs rokās Nemorensis, viņš pat bija šaubījies, vai šī grāmata vispār eksistē. Tagad viņš zināja tā pieder viņam!

Kādā vēlā vakarā pēc vairākām nedēļām, kad Bleiks pāršķirstīja vecās grāmatas pergamenta lappuses, cenz­damies uzņemt sevī ikkatru zinību drusku, viņš ses­tās daļas sestās nodaļas beidzamajā lappusē izlasīja ar nezināmu roku uz malas uzrakstītus vārdus: Vērmele… no debesīm nokritīs spoža zvaigzne… un daudzi nomirs no tās spožuma.

Kopš tās dienas Bleiks bija pārmeklējis katru debesu stūrīti, pūlēdamies atrast jaunu zvaigzni. Viņš bija pār­liecināts, ka tā būs jauna laikmeta sākuma zīme, zelta saullēkts, kas viesīs gaismu sīkajos, niecīgajos cilvēku prātos. Pasaules apgaisme ir tuvu, un viņš būs pirmais, kas par to pavēstīs pasaulei.

Bleiks malkoja karstu tēju un pie sevis smaidīja. Viņš vēlreiz caur teleskopa lēcām ielūkojās debesīs. Instruments bija novietots uz smalka ozolkoka statīva. Bet zinātnieks redzēja tikai tās pašas zvaigznes un planētas, Visums bija nemainīgs; pēc dažām stundām nakts beigsies un nekas nebūs noticis. Bleiks nikni soļoja pa grīdas dēļiem.

Posts un negals! Vai tas vienreiz sāksies? viņš nepacietīgi sev jautāja, un vārdi atbalsojās tukšajā telpā.

Doktors sāka šaubīties par savu aprēķinu pareizību un apsvēra, vai ir precīzi paredzējis dienu, nedēļu vai pat gadu. Viņš vēl un vēlreiz bažīgi vērās naktī, cerē­dams uz brīnumu kaut kur tālīnā galaktikā parādī­sies jauna gaisma.

Bija pusnakts. Bleiks dzirdēja, kā tālumā nosit Svētā Jura baznīcas pulkstenis. Pēkšņi māja sāka vibrēt un drebēt. Visa pasaule sasvērās uz priekšu un atpakaļ un tad sāka griezties arvien ātrāk. Bleiks dzirdēja, kā lejasstāvā nokrīt no sienas un zemē sašķīst spogulis. No mājas jumta uz ceļa kā ceptas māla pikas krita dakstiņi.

Kad sienas spēcīgi nodrebēja, salaužot durvju rāmi, no griestiem nokrita apmetums un doktoram virsū no visām pusēm pašķīda zirgu astri un kaļķu java. Bleiks nodomāja, ka māja jebkurā brīdī var sagāzties.

Vienā mirklī izgaisa zvaigznes. Saule bez kāda brī­dinājuma uzausa, tad norietēja; nakts kļuva par rītu, tad atkal pārvērtās naktī. Un tā vēl un vēl. Saule uzlēca vienpadsmit reižu, tāpat arī vienpadsmit reižu tai sekoja mēness, kas parādījās austrumos un pazuda rie­tumos. Nebija nekādu iespēju kliegt vai kādu saukt, vai saprast, kas notiek. Bleiks cieši turējās pie teleskopa un statīva, cerēdams, ka ikviens grūdiens būs pēdējais, ka saullēkts vairs nepārvērtīsies dienasgaismā un tas, kas tobrīd satricina pasauli, apstāsies.

Tad iestājās melna tumsa mierīga, dziļa, ko aptvēra pilnīgs klusums. Vairs nebija ne dienas, ne nakts, tikai absolūts tukšums, it kā būtu pienācis pasaules gals un Visums sabrucis, iesūkts kādā bezgalīgā, tumšā kos­mosa caurumā. Bleiks pavērās apkārt caur okulāru, bet neko neredzēja. Nevarēja manīt pat ne vismazāko gaismas uzplaiksnījumu.

Šajā brīdī Bleiks sadzirdēja klaigas un paniku uz ielas. Vīrieši un sievietes kliedza, tumsā ķerdamies pie dārzu žogu apmalēm. Bleiks neredzēja logu. Tumsā viņš pastiepa roku uz metāla teleskopa pusi. Tagad tur nekā nebija. Tad viņš pagriezās un pavirzījās trīs soļus tālāk uz vietu, kur bija jāatrodas logam. Tumsa bija tik dziļa, tik spēcīga, ka gandrīz žņaudza un smacēja. Pēdas sapinās biezo, sarkano rītasvārku garajā jostā. Bleiks tos bija uzvilcis virs drēbēm, lai nebūtu auksti. Tā iznāca lētāk nekā kurināt uguni, bet tagad tumsā viņš nožēloja savu skopumu un ilgojās kaut pēc pašas mazākās uguns dzirkstelītes.

Bleiks aizsteberēja līdz logam un paskatījās uz otru laukuma malu. Acis ātri uzmeklēja vienīgo gaismas avotu uz ielas mazu sveces liesmiņu mājā, kas atradās otrpus dārzam, tās augšējā stāva istabā. No turienes tumsā raudzījās kāds stāvs. Tā bija vienīgā gaisma, ko Bleiks spēja saskatīt, varbūt vienīgā uz pasaules.

Uz ielas, mīcīdamies dubļos, zviedza izbijušies zirgi, to pakavi nervozi klaudzināja pa akmeņiem. Lejā val­dīja panika. No kroga laukuma stūrī izsprāga šausmu pārņemtie dzīrotāji un kā aklu peļu bars spiedza un kliedza nebeidzamajā tumsā.