Hīlass pablenza caur pieri. Kāpēc jūs pēc manis atgriezāties?
- Bijām tev parādā. Tu brīdināji zintnieci, bet viņa bridināja mūs. Mēs esam dzīvi, pateicoties tev. Vīrietis pieklusa. Es ar to nedomāju tikai ļaudis uz šī kuģa, Blusa, es domāju visus. Saliniekus, raktuvju strādniekus, tavus biedrus zirnekļus. Viņi visi ir dzīvi, pateicoties tev.
Hīlass nebija par to prātojis. Bet nu viņš iedomājās par Zenu, Sikspārni un Slienu, ko Perifāss bija redzējis iekāpjam kādā salinieku laivā, un visiem pārējiem.
Kuģis sasvērās un atkal iztaisnojās. Perifāss uzbļāva stūrmanim, lai skatās, kur brauc, un vairāki cilvēki iesmējās.
Šķita apbrīnojami, ka viņi spēj smieties pat brīdī, kad Sauli aptumšo pelnu mākonis. Hīlass pajautāja Perifāsam, vai tas domā, ka ir pienācis pasaules gals.
Vīrietis pakasīja bārdu un samiegtām acīm pavērās debesīs. Nezinu. Viņš paskatījās uz Hīlasu. Bet, kamēr tas vēl nav skaidrs, kāds atrada maišeli olīvu, par kuru mēs nezinājām. Tā ka kad būsi beidzis gausties, nāc un paņem savu tiesu.
Hīlass noskatījās, kā vīrietis aizlīkumo pāri klājam.
Zeme arvien tuvojās, un zēns pārliecās pāri bortam un lūkojās lejup duļķaini pelēkajā Jūrā.
Piepeši kuģim pārlidoja jūras putnu bars. Lidoņi griezās un klaigāja, un pelnu pelēkajā mijkrēslī to spārni pazibēja spoži balti. Hīlasam negaidīti kļuva vieglāk ap sirdi.
Perifāsam bija taisnība. Viņš bija izglābis visus Hekabi, Zenu, Sikspārni un Slienu, saliniekus un raktuvju strādniekus, arī Akastosu, ja kalējam bija izdevies tikt prom. Varbūt tāpēc dievi bija sūtījuši viņu uz Talakreju.
Domās viņš droši uzrunāja Pirru: “Zinu, ka tu uz mani dusmojies, Pirra. Bet, lai dusmotos, ir jābūt dzīvam. Es tevi izglābu. Es izglābu arī Postažu. Un es atkal rīkotos tāpat.”
Zēns ilgi noskatījās, kā baltie putni laidelējas un ķērkā viņam virs galvas.
Pēc tam viņš devās pie Perifāsa saņemt savu tiesu olīvu.
“Uguns sala” ir otrā grāmata stāstā par Hīlasu un Pirru. Tā vēsta par abu piedzīvojumiem gan Alcejā, gan citur, kā ari par viņu ciņu, lai uzveiktu Vārnas.
AUTORES PIEZĪME
Grāmatā “Uguns sala” aprakstītie notikumi risinās zemē, ko mēs saucam par Seno Grieķiju, pirms trīsarpus tūkstošiem gadu bronzas laikmetā. Tas viss notika ilgi pirms jums varbūt zināmo marmora tempļu uzbūvēšanas. Tas viss notika tad, kad grieķi pat vēl nebija sakārtojuši savus dievus panteonā, sākot ar Zevu, Hēru, Aīdu, kuriem sekoja pārējie dievi.
Par bronzas laikmeta Grieķiju nekas daudz nav zināms, jo toreizējie cilvēki ir atstājuši pavisam maz rakstisku liecību, taču mums ir neliels priekšstats par apbrīnojamajām kultūrām, ko mūsdienās sauc par Mikēnu un Mīnoja kultūrām. Tā ir “Dievu un karotāju” pasaule. Uzskata, ka tolaik pastāvēja atsevišķi valdījumi, kurus šķīra kalni un meži, zeme bija mitrāka un zaļāka nekā mūsdienās un gan uz sauszemes, gan jūrā mita daudz vairāk savvaļas dzīvnieku.
Lai radītu pasauli, kurā mīt Hīlass un Pirra, esmu pētījusi Grieķijas bronzas laikmeta arheoloģiju. Lai saprastu, kā cilvēki domāja un kam ticēja, esmu smēlusies iedvesmu no mūsdienu cilvēkiem, kas dzīvo saskaņā ar senču tradīcijām, tāpat kā rakstot par akmens laikmetu “Tumšās senatnes stāstos”. Un, kaut arī Hīlasa laikā cilvēki galvenokārt nodarbojās ar zemkopību un zvejniecību, nevis
medīšanu un vākšanu, man nav ne mazāko šaubu par to, ka daudzi akmens laikmeta mednieku un vācēju ticējumi bija dzīvi vēl bronzas laikmetā, it īpaši starp nabadzīgākajiem ļaudīm tādiem kā Hīlass.
īsi piebildīšu par vietvārdiem. Akeja (jeb Ahaja, kā to parasti dēvē) ir senais Grieķijas sauszemes nosaukums, bet Likonija ir manis izdomāts vārds mūsdienu Lakonijai. Mikēnu vārdu es neesmu mainījusi, jo tas ir plaši pazīstams. Diženajai Krētas civilizācijai, ko dēvējam par Mīnoja kultūru, esmu devusi nosaukumu Keftiu. (Mēs nezinām, kā krētieši paši sevi sauca; dažos avotos viņus varēja saukt par keftiešiem, bet varbūt viņus vienkārši tā dēvēja senie ēģiptieši.) Runājot par Ēģipti, esmu paturējusi tās nosaukumu, kaut arī tas cēlies no grieķu valodas, jo mainīt to, tāpat kā Mikēnas, šķita nedabiski.
“Dievu un karotāju” pasaule kartē ir tāda, kādu to pazīst Hīlass un Pirra. Tāpēc tur atrodas dažas manis izdomātas salas, bet trūkst citu, kurām šai stāstā nav nozīmes. Par Obsidiāna salām Pirra sauc Kiklādu salas uz austrumiem no Grieķijas cietzemes. Talakrejas salu es izdomāju, atceroties savus ceļojumus uz vairākām vulkāniskām salām Milu un Sifnu Kiklādu arhipelāgā un Vulkāno un Stromboli salām Lipāru salās, savukārt Kreona cietoksnis manā iztēlē radās pēc krāšņās Agiosas Andreasas drupu apmeklējuma Sifnā.
Lai izjustu Talakrejas raktuvju gaisotni, es devos uz Rietumeiropas lielākajām bronzas laikmeta vara raktuvēm Greitormā Velsas ziemeļos. Rāpošana cauri klaustrofobiski šaurajiem tuneļiem man tiešām palīdzēja iztēloties, kā jutās Hīlass. Sifnas salā Vidusjūrā es devos pārgājienā uz nomaļajām bronzas laikmeta raktuvju