Viņa visu laiku prātoja, kāpēc cilvēks nenolaiza viņas kažoku spodru, bet nu apjēdza, ka viņam ir pārāk gluda mēle: no tādas nebūtu nekādas jēgas, ja gribētu tā jauki paieskāt un notīrīt kādam spalvu. Arī viņa zobi nebija nekādi izcilie, bet nagi vispār nebija pieminēšanas vērti tos pat nevarēja ievilkt un izlaist. Astes viņam nebija, tātad viņš nevarēja to vicināt dusmās, turklāt bez pušķīša astes galā arī nevarēja dot ziņu garā zālē. Dīvainākais bija tas, ka viņam nebija ne ūsu, ne kažoka, vien kaut kādas lēkšķainas krēpītes, kas pat neiekļāva visu seju. Tas lauvenīti uztrauca. Kā tad viņš nenosala?
Zēns sēdēja zemē un sarunājās ar viņu. Viņai patika tā balss mierīga un stipra tāpēc viņa pieslējās pakaļkājās, uzlika priekškājas viņam uz pleciem un nolaizīja viņa degunu. Zēns iesmilkstējās, bet viņa nojauta, ka tie ir viņa smiekli, tāpēc nolaizīja vēl stiprāk. Abi sāka vārtīties un rotaļīgi cīkstējās. Lauvenīte jutās tik labi, kā vēl nekad pēc mātes nāves nebija jutusies.
Pēc tam zēns apšļakstīja viņu ar ūdeni, lai nomazgātu pret to lauvu mazulītei nebija iebildumu; bet tad viņš satvēra viņas ievainoto ķepu tas gan nebija patīkami. Viņš izrāva no pēdas spilventiņa ērkšķi. Lauvenīte iespruka zem krūma un iešņācās. Tas bija sāpīgi.
Juzdamās gauži satraukta, lauvenīte skatījās, kā viņš sakošļā kaut kādas lapas un sajauc tās ar dubļiem. Ko viņš tagad bija izdomājis?
Zēns klusi runāja un, pierāpies klāt, atkal pasniedzās pēc ievainotās ķepas. Lauvenīte ieņurdējās, bet cilvēks, viņai par lielu izbrīnu, saķēra ķepu un iesmērēja to ar dubļiem, kas smaržoja pēc lapām. Lauvenīte tā iztrūkās, ka aizmirsa pat kost un nolaizīja smēri. Zēns uzsmērēja vēl. Viņa atkal visu nolaizīja. Brīdi viņi tā rotaļājās, bet tad viņš sadusmojās un sakošļāja citas lapas, kas garšoja tik atbaidoši, ka viņa lika tās mierā.
Pēc tam viņa nosnaudās, un pamostoties ķepai jau bija labāk.
Vēlāk zēns izslējās savā garajā, kokam līdzīgajā augumā un uzrunāja viņu. Lauvenīte uzreiz modri ieklausījās. Viņš grasījās doties medībās un gribēja, lai viņa nāk līdzi.
Lauvu mazulīte lepni rikšoja blakus garajam bezspalvas radījumam, kurš bija ieņēmis viņas bara vietu. Viņš
nebija lauva, bet tā krēpes bija tādā pašā krāsā kā lauvu krēpes un savādās, šaurās acis arī bija lauvu krāsā.
Lauvenīte sirds dziļumos juta kaut arī zēns neizskatās pēc lauvas, viņa garā gan mīt īsts lauva.
* * *
Iepriekšējā dienā Hīlass bija slazdā noķēris divas irbes, bet šorīt veiksmīgi mests akmens nogalināja nelielu stirnu.
Postaža piebāza purnu papētīt.
- Nē! Hīlass stingri sacīja.
Lauvu mazulis lūdzoši vērās viņā.
Zēns iespurdzās. Pēc tam kad tu tā izrīkojies ar zaķi?
Viņš pārmeta stirnu pār plecu un devās atpakaļ uz apmetni; Postaža sekoja viņam pa pēdām.
Pēc vairākām krietnām maltītēm un pietiekama miega lielākoties guļot Hīlasam virsū lauvenīte bija apbrīnojami ātri atkopusies. Vēders bija apaļš, spalva pūkaina un mīksta. Pats labākais mazulīte bija iemācījusies viņam uzticēties. Viņa cilpoja pretī, izdvešot īsus, dedzīgus ņurdienus ng, ng, ng -, tad apmetās uz muguras un tirināja plankumainās kājās, lūdzot, lai pakasa viņai vēderu.
Šķita brīnišķīgi, ka viņam ir kāds, ar ko sarunāties un par ko rūpēties. Lauvenīte mazliet atgādināja Hīlasa suni Škicu. Viņai piemita nepiepildāma ziņkārība: tā allaž rausās klēpī, lai piedalītos visā, ko zēns darīja, un vienmēr alka pēc uzmanības. Bet viņai piemita arī lauvu biedējošā spēja nozust garā zālē, un lauvenīte atšķirībā no suņiem neluncināja asti, kad jutās apmierināta, viņa to vicināja
dusmās. Visvairāk lauvenīti kaitināja, ja par viņu nelikās zinis. Tas bija neciešami.
Lauvenīte vēl aizvien piekliboja, tāpēc Hīlass apmetnē uztaisīja vēl vienu rūgtu vībotņu kompresi un uzsmērēja to uz viņas pēdas un uz skrāpējuma degunā. Tad viņš pameta lauvenītei stirnas iekšas, lai tā būtu nodarbināta.
Kamēr lauvu mazulīte līksmoja un atkal nosmērējās, Hīlass ar jauno obsidiāna nazi sadalīja medījumu. Daļu gaļas viņš sažāvēs, bet pārējo ieraks karstajos dubļos pie avota; zemē bija tik daudz karstuma, ka nebija nekādas vajadzības riskēt kurt uguni. Tad Hīlass nomazgās ādu, ierīvēs to ar samīcītām smadzenēm un pakārs zarā: varbūt tā būs gana liela, lai uztaisītu ūdens maisu un svārkus.
Tam visam būs nepieciešams laiks, bet viņam patiesībā vajadzēja doties pa pēdām Pirrai. Tomēr, ja Hīlass ceļā nomirs no slāpēm, tad nekāds lielais palīgs viņai nebūs.
Ap mijkrēšļa laiku viņš attaisīja caurumu dubļos un apēda sulīgo, maigo gaļu. Postaža bija nomodā un uzglūnēja zarā pakārtajai stirnas ādai. Hīlass skaidri redzēja, ka tā dziras kāpt kokā, tāpēc, lai novērstu lauvas uzmanību, nopina vienkāršu klūgu bumbiņu no ugunspuķu stublājiem. Skaties, Postaža! Ķer!
Par ķeršanu mazā lauvene neko nezināja, taču bumbiņa viņai ļoti patika. Abi no sirds izspēlējās pa visu apmetni un avotu. Tad Postaža pēkšņi sajutās nogurusi un aizmiga.