Alekto bija jauna. Viņa bija ģērbusies zīda ldeitā ar iežmaugtu vidukli un dzelteni melnu zigzagu rakstu; seja bija nevainojama un tīra. Pirrai Alekto šķita kā skaista lapsene. Tumšās acis pavērās uz Pirras rētu, un sieviete nepatikā noskurinājās.
Kad abi bija prom, īlarkoss noslaucīja no pieres sviedrus. Tad viņš iztaisnoja plecus un pavilka aizkaru malā.
- Esmu atvedis zintnieci, kungs. Vai jūs vēl…
- Ved viņu iekšā.
īlarkoss iestūma telpā Hekabi un tad Pirru ar čūsku groziņu rokās.
Istaba bija ēnaina un piedūmota. Pirra saskatīja ar sarkanu audumu aizklātu logu, bronzas ogļu pannu, kurā zvēroja ogles, un sajuta deguma dvaku. Pie sienām karājās bronzas cirvji un šķēpi. Stūrī zvīļoja bruņas: lielu aizsargi, krūšusargs, roku aizsargi un vēršādas vairogs krietna vīra augumā, kā arī mežakuiļa ilkņu bruņucepure ar melnu zirga saru pušķi.
Kreons, liels kā vērsis, nikni soļoja šurpu turpu. Viņam uz pleciem bija uzmesta lauvāda. Caur garajām, tumšajām karotāja matu pīnēm Pirra pamanīja zibam acu nemierīgo spīdumu.
- Nu? viņš uzrēja.
- Esmu nākusi atbrīvot jūs no sāpēm, Hekabi bezbailīgi paziņoja.
- Tā jau visi saka, viņš atcirta.
- Starpība tāda, ka es to tiešām varu.
Kreons iespieda pirkstu kauliņus deniņos. Čūskas! viņš ieņurdējās. Tās ložņā manā galvā un skrāpē manu galvaskausu ar saviem zobiem…
- Es varu tās padzīt, Hekabi apgalvoja.
- Nu tad dari tā, viņš aizsmakušā balsī atvēlēja.
Hekabi šķērsoja istabu, piegāja pie loga un norāva
priekškaru. Telpā ieplūda mēness gaisma, un Kreons sarāvās. Par to man vajadzētu likt tevi nogalināt!
- Bet tad tevi nekad neviens neizdziedētu. Tonī, kas necieta nekādus iebildumus, Hekabi lika īlarkosam aizvākt ogļu pannu un atnest tādu, kas nedūmo.
īlarkoss uzmeta skatienu Kreonam; tas īgni pamāja ar galvu.
Kad pa logu brīvi brāzās nakts vējš un telpā ienesa tīras priežu malkas uguni, dūmaka izklīda un visiem kļuva vieglāk elpot.
Kreons atšļuka uz melnām aitādām noklāta sola un ar aizdomām paglūnēja uz groziņu Pirras rokās. Kas tas?
- Čūskas, Hekabi atsaucās.
- Čūskas? vīrietis pietrūkās kājās. Kas tas ir? Aizvāciet tās!
īlarkoss jau dzīrās paklausīt, bet Hekabi viņu ar skatienu apturēja. Jūs sapņojāt, ka jums iekoda čūska, viņa sacīja Kreonam.
Tas samirkšķināja plakstus. Kā tu to zināji?
Viņa nezināja, nodomāja Pirra. Vairums cilvēku laiku pa laikam sapņo par čūskām.
- Tāpēc jums sāp, Hekabi paziņoja. Tās ieperinājušās jūsu galvaskausā. Mana verdzene izpildīs čūsku rituālu, lai tās izdzītu.
Pirra šausmās blenza uz zintnieci.
- Uz priekšu, Hekabi keftiešu valodā mudināja.
Pirra trīcēdama nolika groziņu salmos. Tā saturs iečabējās un iešņācās. Meitene noņēma vāku. Hekabi bija taisnība tie bija zalkši taču tiem nepatika ieslodzījums.
- Tā ka lai tas iedarbotos, Kreons draudēja, vai arī mēs jūs abas izbarosim vārnām.
- Uz priekšu, Hekabi vēlreiz skubināja Pirru.
Meitenei ausīs šalca asinis. Viņa žigli sagrāba divas
čūskas aiz skaustiem tā, kā bija redzējusi darām māti, un pacēla tās gaisā. Viņa juta ap delmiem aptinamies mīkstus vijumus. Sīkās mēlītes šaudījās kā melnas zibens šautras. Kreons vēroja ikvienu viņas kustību, un vīrieša bailes un naids apdvesa Pirru kā ugunskura versme.
- Ej tuvāk vadonim, Hekabi pavēlēja.
Pirra ar paceltām rokām paspēra soli pretī vīrietim; tas sagumis sēdēja uz sola un ar plaukstām žņaudzīja ceļus.
Tuvumā Pirra redzēja, ka Kreona bārdu un garos, taukainos matus caurvij bronzas diegs. Viņa redzēja, kā no vaigiem lobās pelnu plēksnes. Sajuta baiļu skāņo dvaku. Bet apsarkušās acis lūkojās tā, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Vadonis redzēja tikai čūskas.
Hekabi meta lokus pa istabu, kaisīdama zālītes. Lai padzītu sapņu čūskas, viņa rāmi skaidroja, mums
jāzina, kāpēc tās nāca. Viņa uztvēra Pirras skatienu. Paliec, kur esi. Gari man saka, ka esat rakuši par dziļu. Jūs esat aizvainojuši Uguns Pavēlnieci.
Kreons nošņaukājās. Mēs pielūdzam spēkus, kuriem pat Viņa nespēj pretoties. Taču viņa deniņos pulsēja resna vēna.
- Gari man sūta dunča vīziju, Hekabi turpināja.
Vadonis aplaizīja lūpas. Mans tēvs to ved šurp, lai
jaunā mēnesī veiktu rituālus. Niknie pakļaus Pavēlnieci mūsu gribai. Tad Talakreja beidzot patiesi piederēs man.
Hekabi pamāja ar galvu, un Pirra apjauta, cik zintniece ir gudra viņa izmantoja čūskas uzmanības novēršanai un izlikās, ka zina vairāk nekā patiesībā, lai liktu viņam runāt.
- Redzu, kā pēc dunča sniedzas vēl citas rokas, Hekabi klusītēm sacīja.
Kreona seja pietumsa. Mans brālis un mana māsa. Viņi vērpj intrigas, lai iegūtu Talakreju sev.
Piepeši Pirra pamanīja, ka viena čūska bija izbēgusi no groziņa un slīdēja vadonim tuvāk. Meitene mēģināja rāpuli aizbiedēt ar kāju.
Par vēlu. Kreons ar naidpilnu brēcienu sagrāba čūsku, sašķaidīja dūrē un iemeta ugunī.
Pirra šausmās noskatījās, kā zalktis noraustās un sastingst. Čūskas viņas rokās sajuta māsas nāvi un kļuva nemierīgas. Meitene saudzīgi berzēja tām zodus ar īkšķiem un klusībā nosolījās tās palaist vaļā.
- Ko vēl gari tev saka? Kreons elsa.