Sos! Mans prieksnieks ir asinssucejs

Un tomer vins spriez pec apgerba. Tacu, nemot vera, ka kandidates pirms manis bija gerbusas ka pavisam jauna sieviete, garas, kalsnas, ar majestatisku staju un kompetentu grimu, vini no sejienes iznaca ar ne vairs idealu, bet dusmigu seju. Tas nozime, ka tas nav tikai apgerbs un izskats. Un, starp citu, mana seja ir smukaka par visam kopa, lai gan mani sesdesmit septini kilogrami nevar noslept zem bluzes un dzinsiem.

– Es to neatrodu, Daniil Leonidovic. Mana prieksa bija cetri it ka ideali kandidati. Bet kadu iemeslu del tie jums nebija piemeroti. Tapec izskats un apgerbs nav galvenais.

– Lielacis nozime.

– Uzmanigs un verigs. Iezimejiet to ka plusu. Turklat paskaties uz to savadak. Es ta gerbos, jo rupigi izlasiju vakances noteikumus. Un tur bija skaidri pateikts par personigo asistentu divdesmit cetras stundas diennakti. Kurs tik ilgi staigas papezos?

"Jus ta gerbaties, jo neesat pieradusi pie papeziem un, iespejams, visu muzu valkajat bezveidigas drebes." Un si vecmaminas bluze, visticamak, nemaz nav tava, jo ta nav tava izmera. Tas ir parak mazs jusu krutim. Ja jus elpojat biezak un dzilak, un jus to darisit, jo esat noraizejies, pogas, visticamak, atdalisies. Un tad manu acu prieksa paradisies ne parak smuks krusturis – vai es jau gribeju, lai vins aizrisies? Ja, bet neizdevas, spriezot pec ta, ka vins jau otro konfekti liek mute. – Man patik sievietes papezos, nevis bikses. Tapec, pat ja mes teoretiski pienemam, ka es klustu traks un nolemju jus pienemt darba, tad jums bus javalka tas, ko es saku. Vai jums to vajag, Snezana Viktorovna? – si kaza cukst, pieliecoties gandriz tiesi pie manas auss, apsmidzinot mani ar barbeles smarzu.

Vienkarsi neelpojiet dzili. Jo tiesam Khana bluze. Ta ir provokacija, un es… un es neesmu vajs!

– Nepieciesams. Man vajag so darbu. Un es esmu loti izturigs, ticiet man.

"Ja jus nepadodaties, tas ir labi." Nu, labi,” vins atgruzas no galda un dodas pie kafijas galdina. Vins panem no turienes dienasgramatu un pacel citu kreslu uz mani. Vins apsezas uz ta un skatas uz mani. – Pastasti man, Snezana Viktorovna… ne, ne par sevi. Atbildi man uz jautajumu, ko nozime pasaka “Runcis zabakos”? – hmm… nu kurs teica, ka bus viegli? – Jums ir piecas sekundes, lai atbildetu.

– Sis pasakas jega ir tada, ka… nevajag likt zabakus pie kakiem, lai tie tajos nepinkerejas – sajuta tada, ka Krotovs mani tagad izmetis aiz skausta. Tomer vina seja paradas kaut kas lidzigs smaidam.

– Originals.

– Kada ir pareiza atbilde?

– Pastastisu velak. Pastastiet man stasta "Zelta zivtina un zvejnieks" morali.

"Morale ir sada: skirieties laicigi vai neprecieties vispar." Ja manam vectevam nebutu vecmaminas, vinam vismaz kaut kas butu palicis.

– Dzili pardomats. Tagad pastastiet man, Snezana Viktorovna, kada ir pasakas “Rjaba vista” nozime – ka kads smekeja, kad vins to rakstija. Mulkibas! Doma, doma, Snezana. – Piecas sekundes.

“Lieta tada, ka… par savam olam jarupejas jau no mazotnes,” no si divkajaina zvera paceltajam uzacim saprotu, ka atbilde vinam nedereja. – Es sajaucu. Sis pasakas jega ir tada, ka jums ir savlaicigi javeic kaiteklu kontrole majas, un tad peles nesabojas jusu ipasumu.

– Paskaidrojiet.

– Nu, tur skreja pele, luncinaja asti un apdedzinaja olu. Ja butu laikus veikusi deratizaciju… nu, ja butu iznemusi grauzejus, tad ola butu vesela.

– Tada ir domasana. svetais suds.

– Nu, kada ir so pasaku morale?

"So pasaku morale ir tada, ka es neko nezinu," vins parausta plecus, it ka nekas nebutu noticis. Vai tas nozime, ka vins joprojam nezina pareizas atbildes?

– Ko atbildeja ieprieksejie kandidati?

– Pirmais un otrs, kam nepatik pasakas, tresais un ceturtais atpogaja bluzes augsejas pogas. Visas ceribas bija uz tevi, Snezana Viktorovna. Godigi sakot, man zel skirties no sada kadra, bet… tu neesi man piemerots.

– Kapec?!

“Izlasi, Snezana Viktorovna, kas rakstits sludinajuma,” vina man ieslidina vel vienu papira lapu.

– Mums vajag personigo asistentu, kas ir gatavs but savam darba devejam divdesmit cetras stundas diennakti. Neprecejies, neviena attiecibas. Bez berniem. Bez sliktiem ieradumiem. Sikaka informacija intervijas laika. Kas tad par vainu? Piekritu par visiem punktiem.

– Ka ar sliktiem ieradumiem?

– Es nesmekeju un nelietoju alkoholu.

– Labi darits, tu nomirsi vesels. Tarpi bus priecigi. Bet bez si ir ari slikti ieradumi – ko vins tagad runa par manu svaru?! – Piemeram, grauzt nagus. Un tu esi ne tikai tos sakoslajusi, bet ari izravusi nagu no videja pirksta.

– Tu mani nenem darba manu nagu del? tu joko?

"Es jus nepienemu darba cita iemesla del, ko es neizteiksu, lai jus nesatrauktu."

– Vai tapec, ka esmu resna?! – Es nevaru attureties, es kliedzu pa visu biroju.

Peksni piecelos no kresla un taja bridi aiz manis pacelas Krotovs, paceloties par mani, velreiz atgadinot, cik nenozimiga esmu vina prieksa. Kas pirms sesiem gadiem, kas tagad. Un divdesmit kilogrami, ko es pienemu, man nedod nekadu parliecibu.