Pirmais tēls, sākums, no kura dzima sapnis, bija šāds. Ap mani kaut kas gaidīja atļauju, manu piekrišanu, iekšēju mājienu, bet es zināju, pareizāk, kaut kas manī zināja, ka nedrīkstu padoties neizprotamajam kārdinājumam, — jo vairāk tas klusēdams sola, jo briesmīgāks būs gals. īsti gan to nezināju, varbūt vienīgi instinktīvi baidījos, kaut gan patiesas bailes nejutu nekad. Gaidīju. Mani apņēma sārta migla, tajā dzima pirmais pieskāriens, bet es, paralizēts kā bluķis, dziļi iestrēdzis kaut kādā masā, nevarēju ne atkāpties, ne pakustēties, bet šis kaut kas pētīja manu cietumu ar akliem un reizē redzošiem pieskārieniem, un tā jau bija it kā delna, kas veidoja mani; līdz šim brīdim man nebija pat acu, bet, lūk, redzēju: zem pirkstiem, kas taustīdamies slīdēja pa manu seju, no nekā dzima manas lūpas, vaigi, un pēc tam, šim nebeidzami sīkās daļiņās sašķeltajam pieskārienam izvēršoties, man jau bija seja un elpojošs viduklis, kuru šis abpusējais radīšanas akts bija aicinājis eksistēt; no šī brīža arī es — veidots — savukārt veidoju, un dzima seja, kādu nekad vēl netiku redzējis, sveša un reizē pazīstama, pūlējos, bet nevarēju ieskatīties tai acīs, jo visam arvien vēl bija izkropļotas proporcijas; te nebija nekādu virzienu, un vienīgi kaut kādā svētā klusumā tapām un cēlāmies — abi divi, bet es jau biju īsts es pats, tikai it kā neierobežoti palielināts, un šī būtne — sieviete? — eksistēja kopā ar mani nekustīgumā. Kopīgs pulss vienoja mūs, bet tad piepeši šīs ainas nekustībā, aiz kuras nekas neeksistēja un it kā nevarēja eksistēt, iezagās kaut kas neizsakāmi nežēlīgs, neiespējams un pretdabisks. Tas pats pieskāriens, kurš mūs izveidoja un ar neredzamu zelta plīvuru pieglaudās mums, sāka šķelties. Mūsu ķermeņi, kaili un balti, sāka peldēt, melnējot spietojošu mūdžu straumē, kas izplūda no mums kā gaiss, un biju — bijām — biju ņudzošas, drudžainas kustības pilna spīdīga masa, nebeidzama, bez gala un malas, un šinī bezgalībā — nē! — es, bezgalība, klusēdams kaucu par izdzišanu, par beigām, bet tieši tad pēkšņi izplūdu uz visām pusēm un kļuvu liels savās ciešanās, kas bija spilgtākas par katru īstenību, simtkāršotas, sakoncentrētas melnās un sarkanās tālēs, kas gan sastinga klintī, gan dominēja kaut kur citas planētas vai pasaules mirdzumā.
Tas bija visvienkāršākais no sapņiem, citus neprotu izstāstīt, jo tanīs verdošajiem drausmu avotiem vairs nebija nekā realitātē atbilstoša. Par Harej as eksistēšanu nezināju sapņos neko, tāpat tajos neatbalsojās ne atmiņas, ne Stacijā pieredzētie notikumi.
Bija arī citi sapņi, kur nedzīvi sastingušajā tumsā es jutos kā kaut kādu lietišķu, nesteidzīgu, bez jebkādiem ap jaušamiem instrumentiem realizētu pētījumu priekšmets; tā bija iespiešanās, sadrumstalošana, likvidācija līdz pat pilnīgam tukšumam, šīs klusās, iznīcinošās krustā sišanas pēdējais pakāpiens bija bailes, un vēlāk, tiklīdz tās atsaucu atmiņā, tūdaļ paātrinājās sirdsdarbība.
Bet dienas — vienādas, it kā izbalējušas, apnicīga pretīguma pilnas — vilkās kūtri un bezgala vienmuļi, vienīgi no naktīm baidījos un nezināju, kā no tām glābties; atrados nomodā kopā ar Hareju, kurai vispār nebija vajadzīgs miegs, skūpstīju viņu un glāstīju, bet zināju, ka tas nav ne manis, ne viņas dēļ, ka visu to daru bailēs no sapņiem, bet Hareja, kaut arī viņai ne vārda nebiju stāstījis par šiem satricinošajiem murgiem, laikam kaut ko noprata, jo viņas padevībā es jutu nebeidzamu pazemošanos un nekādi nespēju tai palīdzēt.
Jau teicu, ka visu šo laiku nebiju ticies ne ar Snautu, ne ar Sartoriusu. Snauts ik pēc pāris dienām tomēr piezvanīja pa telefonu vai, retāk, atstāja zīmīti. Viņš interesējās, vai neesmu manījis kādu jaunu parādību, kādu pārmaiņu, kaut ko, ko varētu uzskatīt par reakciju uz tik bieži atkārtoto eksperimentu. Es atbildēju, ka neko neesmu manījis, un savukārt jautāju to pašu viņam. Snauts ekrāna dziļumā tikai noraidoši purināja galvu.