Solāristikā, — rakstīja Muntiuss, — aizstāj kosmiskās ēras reliģiju, tā ir zinātnes drānās tērpta ticība; kontakts, mērķis, uz kuru tiecas, — ir tikpat miglains un tumšs kā pazīšanās ar svētajiem vai Mesijas nokāpšana no debesīm. Pētniecība ir metodoloģiskās formulās ieslēpts reliģisks rituāls, pētnieku pazemīgais darbs ir Pasludinājuma gaidīšana, jo nav un nevar būt tiltu starp Solāris un Zemi. Šo acīm redzamo patiesību, tāpat kā citas, — to, ka nav kopīgas pieredzes, nav pārraidāmu jēdzienu, — solāristi ignorē, tāpat kā ticīgie ignorēja argumentus, kas grāva viņu ticības pamatus. Uz ko var cerēt cilvēki pēc «informatīvu sakaru nodibināšanas» ar domājošām jūrām? Ko viņi galu galā gaida? Pārdzīvojumu reģistru, kas saistīts ar laika ziņā bezgalīgu eksistenci, tik vecu, ka droši vien neatceras savu personisko sākumu? Alku, kaislību, cerību un ciešanu gammu, kas atbrīvojas dzīvu kalnu rašanās momentā, matemātikai pārvēršoties esamībā, vientulībai un rezignācijai — pilnībā? Bet šīs ir nedzīvas zināšanas, un, ja mēģinās tās iztulkot kādā no Zemes valodām, tad visas meklētās vērtības un nozīmes pazudīs, paliks viņā pusē. Ne jau tādus — drīzāk poētikai, nevis zinātnei derīgus atklājumus gaida «piekritēji», nē, jo, paši to neapzinoties, viņi cer uz Atklāsmi, kas viņiem izskaidros paša cilvēka būtību! Tādējādi soiāristika ir sen mirušu mitu atstāts pastarītis, mistisku ilgu kvintesence, ko skaidri, pilnā balsī cilvēku lūpas vairs neiedrošinās izrunāt, un dziļi šīs celtnes pamatos ieslēpts stūrakmens ir Izpirkšanas cerība …
Bet, nespējot atzīt, ka tā tiešām arī ir, solā- risti cītīgi izvairās no jebkādiem Kontakta iztulkojumiem, tā ka viņu sacerējumos tas kļūst par kaut ko galēju un — kamēr sākotnējā, vēl skaidrā izpratnē tas nozīmēja sākumu, ievadu, pirmo soli uz viena no daudziem jauniem ceļiem — sacildināts gadu gaitā tas kļuva par viņu mūžību un debesīm …
Vienkārša un rūgta ir Muntiusa, šī planeto- loģijas «ķecera», apžilbinošā negatīvā analīze, kurā viņš sagrauj solāristisko mītu vai, precīzāk, Cilvēka Misiju. Pirmā balss, kam bija drosme atskanēt vēl uzticēšanās un romantisma pilnajā solāristikas attīstības fāzē, tika uzņemta ar absolūtu, ignorējošu klusēšanu. Tas ir pilnīgi saprotams, jo Muntiusa uzskatu atzīšana būtu līdzvērtīga Solāris zinātnes — tādas, kāda tā eksistēja, — izsvītrošanai. Citas — skaidras, rezignējošas — solāristikas sākumi veltīgi gaidīja savu pamatlicēju. Piecus gadus pēc Muntiusa nāves, kad viņa grāmata jau kļuva par bibliogrāfisku retumu, ūnikumu, ko nevarēja atrast ne solāristisko, ne fizolofisko grāmatu krātuvēs, radās viņa vārdā nosaukta skola, norvēģu pulciņš, kas apguva viņa mantojumu atbilstoši savu biedru individualitātei. Muntiusa mierīgo stāstījumu nomainīja Erles Enesona kodīgā, kaismīga ironija un — mazliet trivia- lizētā redakcijā — Fēlangas praktiskā solāristikā vai «utilitaristika»; Fēlanga aicināja tiek- pēc konkrētiem labumiem, kādus var dot pētījumi, nepaļauties uz fantāzijas apdvestām, neīstām cerībām, necensties pēc civilizēta kontakta, pēc divu civilizāciju intelektuāliem sakariem. Muntiusa analīzes nežēlīgās skaidrības priekšā visu viņa garīgo skolnieku sacerējumi, izņemot Enesona un varbūt Takatas darbus, tomēr nav nekas vairāk kā līdzautoru darbība vai pat parasta popularizācija. Viņš pats būtībā jau paveica visu, pirmo solāristikas fāzi nosaukdams par «praviešu» posmu (pie tā pamatlicējiem viņš pieskaitīja Gīzi, Holdenu, Sevadu); otro fāzi viņš nosauca par «lielo shizmu» — vienotā solāristiskā tempļa sašķelšanos daudzās savstarpēji naidīgās sektās — un pareģoja trešo fāzi — dogmatizāciju un sholastisku sastingumu, kas iestāsies tad, kad būs izpētīts viss, kas ir izpētāms. Tā tomēr nenotika. Gibariānam bija taisnība, — es domāju, — kad viņš Muntiusa likvidato- riskos secinājumus uzskatīja par monumentālu vienkāršošanu, kas palīdzēja izvairīties no visa, kas solāristikā neatbilda ticības elementiem.
Muntiusa grāmatā bija ielikta divkārt salocīta, galīgi nodzeltējusi sleja no žurnāla «Pa- rerga Solariana» — viens no pirmajiem Gibariāna sacerējumiem. Virsrakstam «Kāpēc es esmu solārists» sekoja koncentrēts konkrētu parādību aprēķins, kas pierādīja Kontakta nodibināšanas reālu iespējamību. Gibariāns taču piederēja pie tās — tikpat kā pēdējās pētnieku paaudzes, kurai bija drosme pievienoties agrīnajiem, lieliskajiem optimisma gadiem un kura neatteicās no savdabīgās materiālistiskās ticības, paļaujoties uz pietiekami neatlaidīgu un nepārtrauktu pūliņu triumfu.