Balsis par pētījumu sašaurināšanas nepieciešamību mijās ar pieprasījumiem izmantot stipri iedarbīgākus līdzekļus; šai ziņā laikam gan neviens neaizgāja tālāk par Vispasaules Kosmoloģiskā institūta administratīvo direktoru, kurš neatlaidīgi atkārtoja, ka dzīvais okeāns nepavisam neignorē cilvēkus, bet gan vienkārši tos nepamana, tāpat kā zilonis nesajūt skudru uz savas muguras, un, lai pievērstu okeāna uzmanību, vajag pielietot spēcīgākus impulsus un mašīnas milzeņus visas planētas apjomā. Bija amizanta detaļa, kā indīgi pasvītroja prese, — tik dārgus pasākumus pieprasīja Kosmoloģiskā un nevis Plane- toloģiskā institūta direktors, kurš finansēja Solāris pētīšanu, tātad tas bija devīgums uz svešas kabatas rēķina.
Un no jauna radās dažādas hipotēzes, atdzima vecās, dažās ieviesa nebūtiskas izmaiņas; precizēšana vai, pretēji, daudznozīmības piešķiršana līdz šim tik skaidro solāristiku, neraugoties uz tās lielo apjomu, pārvērta arvien juceklīgākā aklu ieliņu labirintā. Vispārējās vienaldzības, stagnācijas, zaudētas pašpaļāvības atmosfērā blakus Solāris okeānam veidojās cits — neauglīgu rakstu un grāmatu okeāns.
Kādus divus gadus pirms tam, kad es kā Institūta absolvents iestājos Gibariāna laboratorijā, nodibināja Metta-Irvinga fondu, kas paredzēja augstu apbalvojumu tam, kurš atklās, kā okeāniskās plazmas enerģiju izmantot cilvēku vajadzībām. Arī agrāk par to tika sapņots, un ne vienu vien plazmatiskā recekļa kravu kosmiskie kuģi aiztransportēja uz Zemi. Ilgi un pacietīgi tika strādāts pie plazmas konservēšanas metodēm, izmantojot augstas un zemas temperatūras, mākslīgu mikro- atmosfēru un mikroklimatu (kā uz Solāris), konservējošu apstarošanu, beidzot tūkstoš ķīmisku recepšu, — un tas viss tikai tāpēc, lai vērotu vairāk vai mazāk kūtru sairšanas procesu, kurš, protams, tāpat kā viss cits, tika daudzkārt aprakstīts ar vislielāko precizitāti visās stadijās — pašsagremošana, macerācija, sākotnējā un vēlākā, otrreizējā izjukšana. Analoģisku likteni piedzīvoja arī visdažādāko plazmas darinājumu paraugi. Atšķīrās vienīgi pats process, bet fināls bija identisks — viegla kā pelni, metāliski spīdoša, autofermentācijas izšķīdināta žurga. Tās sastāvu, elementu attiecības un ķīmiskās formulas spēja noskaitīt katrs nakts vidū uzmodinātais solārists.
Absolūtā neveiksme saglabāt dzīvu — kaut vai aizkavētas veģetācijas stāvoklī — briesmoņa mazu vai lielu daļiņu ārpus viņa plane- tārā organisma kļuva par cēloni pārliecībai (ko izvirzīja Menjē un Proroha skola), ka no atrisinājuma mūs šķir viens vienīgs noslēpums, un, kad atradīsim precīzi pieskaņotu interpretācijas atslēgu, viss uzreiz kļūs skaidrs…
Šīs atslēgas, šī Solāris filozofiskā akmens meklējumos šķieda laiku un enerģiju cilvēki, kam bieži vien nebija nekā kopīga ar zinātni, bet solāristikas eksistēšanas ceturtajā desmitgadē ārpus zinātnes aprindām stāvošo kombi- natoru-maniaku skaits, šo aplamnieku, kas fanātismā pārspēja savus senos perpetuum mobile vai riņķa kvadratūras tipa priekšgājējus, pieņēma epidēmisku raksturu, atklāti satraucot vairākus psihologus. Šī kaisle pēc dažiem gadiem tomēr apdzisa, un, kad gatavojos •ceļojumam uz Solāris, tā jau sen bija pazudusi no laikrakstu slejām un to nepieminēja sarunās, skarot plazmatiskā okeāna problēmas.