SOLARIS

izgaisa, tikko Snauts beidza piestiprināt elek­trodus un pieskārās slēdžiem; caur skropstām ieraudzīju kontrollampiņu iesārto spīdumu uz aparāta melnā paneļa. Pamazām zuda mitrā un nepatīkamā vēsuma sajūta, ko ra­dīja metāla elektrodi, kas gluži kā aukstas mo­nētas apkļāva manu galvu. Es līdzinājos pe­lēkai, neapgaismotai arēnai, kuru kā amfi­teātri no visām pusēm ieskāva neredzamu skatītāju pūlis. Manī brieda mēms, ironijas pilns nicinājums pret Sartoriusu un Misiju. Iekšējo vērotāju saspringums sāka atslābt. «Hareja?» es iedomājos, it kā eksperimentē­dams, nepatīkama nemiera pilns, gatavs uz­reiz aizmirst šo vārdu. Bet mana modrā un reizē aklā auditorija nesāka protestēt. Kādu brīdi manī bija tikai jūtīgums, žēlums, biju gatavs nest mocošus, ilgus upurus. Hareja bez formas, bez kontūrām, bez sejas piepildīja manu būtni, un piepeši cauri viņas bezperso­niskajam, izmisīgi sentimentālajam tēlam ar visu savu profesoriskā izskata autoritāti pe­lēkajā tumsā parādījās Gīze, solāristikas un solāristu tēvs. Bet ne par dubļaino izvirdumu es domāju, ne par smirdīgo atvaru, kas aprija viņa zeltītās acenes un rūpīgi sasukātās sir­mās ūsas, — redzēju tikai gravīru uz mono­grāfijas titullapas, blīvi aizšvīkoto fonu, kurā mākslinieks kā oreolā bija ietvēris viņa galvu; ne jau šīs sejas panti, bet gan tās go­dīgums, vecmodīgais saprātīgums atgādināja mana tēva seju, tā ka galu galā es nezināju, kurš no viņiem skatās uz mani. Abiem nebija kapa vietas — mūsu laikos tik bieži sasto­pama un parasta parādība, ka tā neizraisīja nekādus īpašus pārdzīvojumus.

Tēls jau sāka gaist, kad es uz kādu brīdi pēkšņi aizmirsu Staciju, eksperimentu, Ha­reju, melno okeānu, visu, un mani zibenīgi pārņēma pārliecība, ka tie divi vairs neeso­šie, bezgalīgi mazie, par izkaltušu purvu pār­vērstie cilvēki tika galā ar visu, ar ko viņiem nācās saskarties, un šī atklājuma radītais miers iznīcināja amorfo pūli, kas ielenca pe­lēko arēnu, mēmi gaidot manu sakāvi.

Tad aparatūru izslēdza; atskanēja divkāršs klikšķis, un manas acis apžilbināja gaisma. Pievēru plakstus, Sartoriuss pētījoši skatījās uz mani, arvien vēl stāvēdams tai pašā pozā.

Snauts, uzgriezis viņam muguru, rosījās pie aparāta, it kā tīšām klaudzinādams savas pā­rāk vaļīgās sandales.

—    Kā jūs domājat, doktor Kelvin, vai iz­devās? — atskanēja Sartoriusa nepatīkamā nazālā balss.

—    Jā, — es atbildēju.

—   Vai jūs esat par to pārliecināts? — Sar­toriuss jautāja ar izbrīna un pat aizdomu pie­skaņu balsī.

—    Jā.

Pārliecība un manas atbildes asais tonis uz mirkli izsita viņu no vēsās augstprātības slie­dēm.

—   Tas … labi, — viņš noteica un paskatī­jās apkārt, it kā nezinādams, ko tagad lai iesāk.

Pie krēsla pienāca Snauts un sāka noņemt bandāžu.

Es piecēlos un mazliet pastaigājos pa zāli, bet pa to laiku Sartoriuss, kurš bija pazudis tumsā, atgriezās ar jau attīstītu un nosausētu filmu. Uz pusotra desmit metru garas lentas stiepās drebošas, balti robotas līnijas, it kā uz melnās, slidenās celuloīda plēves būtu uz­stiepts zirnekļa tīkls vai būtu parādījies pe­lējums.

Man vairāk nebija nekā, ko darīt, bet es negāju prom. Tie divi iesprauda modulatora oksidētajā kasetē filmu, kuras galu, neuzticīgi saraucis uzacis, Sartoriuss apskatīja vēlreiz, it kā mēģinādams atšifrēt saturu, kas slēpts šinīs saraustītajās līnijās.

Eksperimenta pēdējo daļu vairs neredzēju. Vienīgi zināju, kas notiek, kad viņi nostājās pie sadales pultīm un ieslēdza aparatūru. Vāji, parupji ņurdot, strāva ieplūda spoļu ti­numos zem tērauda grīdas, un tikai tad ugun­tiņas pa mirdzspuldžu stateniskajām stikla virtenēm sāka skriet uz leju, liecinot, ka rent- genaparāta lielā lampa slīd pa vertikālo šahtu tai pašā virzienā, lai apstātos atvērtajā izejā. Tad uguntiņas apstājās uz skalas vis­zemākajām iedaļām, un Snauts sāka palie­lināt spriegumu, kamēr bultiņas, pareizāk, bal­tās svītriņas, kas tās aizstāja, līgojoties izda­rīja puspagriezienu pa labi. Strāvas dūkoņa bija tikko dzirdama, nekas vairāk nenotika, kasetes ar filmām rotēja zem apvalka, tā ka to pat nevarēja manīt, kadru skaitītājs klusi tikšķēja kā pulksteņa mehānisms.

Hareja skatījās pāri grāmatai te uz mani, te uz viņiem. Es piegāju viņai klāt. Viņa jau­tājoši paskatījās. Eksperiments jau bija bei­dzies. Sartoriuss lēnām piegāja pie aparāta lielās konusveida galviņas.

— Ejam?… — Hareja jautāja tikai ar lūpām.

Pamāju ar galvu. Viņa piecēlās. Ne no viena neatvadoties — tas izskatītos pārāk ne­jēdzīgi —, pagāju garām Sartoriusam.

Augšējā koridora augstos logus piepildīja ārkārtīgi skaists riets. Tas nebija parastais drūmais, izblīdušais sārtums, likās, ka aizmig­loti mirdzošās, iesarkanu nianšu pārpilnās de­besis ir nobārstītas ar vissmalkākajiem sud­raba putekļiem. Okeāna bezgalīgā līdzenuma

smagie, nekustīgie, melnie viļņi, it kā atbildot uz šo silto mirdzumu, šķita metam mīkstu, rudi violetu, dzirkstošu atspulgu. Tikai pašā zenītā debess stūrgalvīgi palika spilgti sar­kanbrūna.