SOLARIS

Man aprāvās balss; viņa sēdēja, iespiedu­sies krēslā, sakrampējusi rokas zem elkoņ- balstiem. Vai nu viņa pārāk vēlu izdzirda ma­nus soļus, vai arī nespēja ātri atbrīvot rokas no šī briesmīgā tvēriena un ieņemt normālu stāvokli, taču man pietika, ka vienu sekundi redzēju viņu cīnāmies ar šo neizprotamo spēku, kas viņā slēpās, un sirdi man sažņau­dza akls, neprātīgs, ar līdzcietību jaukts nik­nums. Ne vārda nerunādami, devāmies pa garu koridoru, gājām gar tā sekcijām, ko klāja daudzkrāsaina emalja, kurai, pēc arhi­tektu ieceres, vajadzēja padarīt tīkamāku uz­turēšanos šajā bruņu čaulā.

Jau no tālienes ieraudzīju radiostacijas pus- pavērtās durvis. No tām uz koridora viņu galu stiepās gara, sarkana strēle, saule snie­dzās arī līdz šejienei. Paskatījos uz Hareju, kura pat nemēģināja smaidīt, redzēju, kā viņa visu ceļu koncentrēti gatavojās cīņai ar sevi pašu. Gaidāmā piepūle jau tagad izmai­nīja viņas seju, kas nobālēja un it kā saruka. Kādus desmit soļus no durvīm viņa apstājās. Es pagriezos uz viņas pusi, ar pirkstu gali­ņiem viņa mani viegli pagrūda, lai es ietu, un uzreiz mani plāni, Snauts, eksperiments, visa Stacija — viss man izlikās niecīgs salīdzinā­jumā ar mokām, kas šeit gaidīja viņu.

Jutos kā bende un gribēju jau atgriezties, kad plato saules gaismas strēli uz koridora sienas aizsedza cilvēka ēna. Pielicis soli, iegāju kabīnē. Snauts stāvēja pie paša sliek­šņa, it kā būtu steidzies man pretī. Sarkanā saule kvēloja tieši aiz viņa muguras, un pur- purkrāsas mirdzums šķita plūstam no viņa sirmajiem matiem. Skatījāmies viens uz otru krietnu brīdi un nebildām ne vārda. Viņš it kā pētīja manu seju. Snauta sejas izteiksmi es neredzēju, jo manas acis apžilbināja loga mirdzums. Apgāju Snautam apkārt un apstā­jos pie augstas pults, kas slēja augšup loka­nus mikrofonu stublājus. Viņš lēni pagriezās uz vietas, mierīgi vērodams mani ar savu nelielo smīnu, kas reizēm pārvērtās par smaidu, reizēm par noguruma grimasi. Neno- laizdams no manis acis, viņš piegāja pie me­tāla skapja, kurš aizņēma visu sienu un kuram abās pusēs steigā samestās kaudzēs blīvējās termoakumulatori un instrumenti, piestūma sev klāt krēslu un apsēdās, atbal­stījis plecus pret emaljētajām durtiņām.

Klusēšana, kuru mēs arvien vēl nepārtrau­cām, kļuva vismaz dīvaina. Es ieklausījos tanī, koncentrēdams uzmanību uz klusumu, kas valdīja koridorā, kur bija palikusi Hareja, bet no turienes neatplūda ne vismazākais troksnītis.

—    Kad būsit gatavi? — es jautāju.

—    Mēs varētu sākt kaut vai šodien, bet ieraksts prasīs vēl mazliet laika.

—    Ieraksts? Tu runā par encefalogrammu?

—    Nu jā, tu taču piekriti. Bet kas ir? — viņš aprāvās.

—    Nē, nekas.

—    Es klausos, — Snauts ierunājās, kad starp mums atkal sāka milzt klusums.

—    Viņa jau zina … par sevi, — es pazemi­nāju balsi gandrīz vai līdz čukstam.

Viņš pacēla uzacis.

—    Jā?

Man šķita, ka viņš nav pa īstam pārsteigts. Kāpēc tad viņš izlikās? Pēkšņi man vairs ne­gribējās runāt, taču es pārvarēju sevi. «Kaut vai lojalitātes pēc,» es nodomāju, «ja jau nekas cits vairs nav palicis.»

—    Viņa sāka nojaust kopš mūsu sarunas bibliotēkā, vēroja mani, salīdzināja, pēc tam atrada Gibariāna magnetofonu un noklausījās lenti…

Viņš joprojām vēl balstījās pret skapi, tikai acīs pavīdēja vājš spīdums. Stāvēdams pie pults, tieši sev pretī redzēju uz koridora pusi atdarītas durvis. Ierunājos vēl klusāk:

—    Šonakt, kad gulēju, viņa mēģināja izda­rīt pašnāvību. Šķidrais skābeklis …

Kaut kas nočabēja, klusāk nekā papīrs caurvējā. Sastingu, cenšoties saklausīt, kas notiek koridorā, bet skaņas avots atradās tuvāk. Iegrauzās it kā pele … Pele! Absurds. Te nebija nekādu peļu. Skatījos caur pieri uz Snautu.

—    Klausos, — viņš mierīgi teica.

—    Protams, viņai tas neizdevās… vārdu sakot, viņa zina, kas viņa ir.

—    Kāpēc tu man to stāsti? — viņš negai­dīti jautāja.

Uzreiz neaptvēru, ko lai atbildu.

—    Gribu, lai tu orientētos… lai zinātu, kā ir.

—    Es brīdināju tevi.

—    Gribi pateikt, ka tu zināji, — es neviļus pacēlu balsi.

—    Nē. Protams, ne. Bet es skaidroju tev, kā tas ir. Katrs «viesis», kad parādās, īstenībā ir tikai fantoms un bez haotiskā atmiņu un tēlu mistrojuma, kas smelts no sava… Ādama … patiesību sakot, nav it nekas. Jo ilgāk viņš ir ar tevi kopā, jo vairāk līdzinās

cilvēkam. Tāpat iegūst patstāvību, līdz zinā­mai robežai, protams. Tāpēc, jo ilgāk tas tur­pinās, jo grūtāk …

Viņš nepateica līdz galam. Paskatījās uz mani caur pieri un negribot izmeta:

—    Viņa zina visu?

—    Jā, es tev jau teicu.

—           Visu? Arī to, ka vienreiz jau te bija un ka tu …

—    TOC \o "1-3" \h \z Nē!

Viņš pasmīnēja.

—           Paklau, Kelvin, ja līdz tādai pakāpei… ko īsti tu taisies iesākt? Atstāt Staciju?

—   Jā.

—    Kopa ar viņu?

—    Jā.

Viņš klusēja, it kā apdomadams atbildi, bet viņa klusēšanā bija vēl kaut kas … Kas? At­kal šī netveramā čaboņa tepat kaut kur, it kā aiz plānās sienas. Viņš sakustējās krēslā.