SOLARIS

—           Lieliski, — viņš sacīja. — Ko tu tā ska­ties? Domāji, ka stāšos tev ceļā? Darīsi, kā patīk, mans dārgais. Kā tas izskatītos, ja pie­devām pie visa mēs vēl sāktu pielietot spai­dus! Netaisos tevi pārliecināt, pateikšu tikai tik daudz: necilvēciskā situācijā tu pūlies izturēties kā cilvēks. Varbūt tas ir skaisti, bet veltīgi. Starp citu, arī par to, ka tas ir skaisti, neesmu pārliecināts, jo muļķība nevar būt skaista. Bet ne jau tas ir galvenais. Tu atsa­kies no tālākiem eksperimentiem, gribi aiz­iet, ņemot viņu līdzi. Tā?

—    Tā.

—    Bet arī tas ir … eksperiments. Skaidrs?

—    Kā tu to saproti? Vai viņa … varēs? … Ja kopā ar mani, tad neredzu …

Runāju aizvien lēnāk, līdz pavisam ap­klusu. Snauts nopūtās.

—    Mēs visi te pielietojam strausa politiku, Kelvin, bet mēs vismaz to zinām un netēlojam cildenumu.

—    Es neko netēloju.

—     Labi, negribēju tevi aizvainot. Ņemu at­pakaļ savus vārdus par cildenumu, bet strausa politika paliek spēkā. Tu to pielieto sevišķi bīstamā formā. Tu apmelo sevi un viņu, un atkal sevi. Vai tu zini no neitrīno matērijas būvētas sistēmas stabilizācijas no­sacījumus?

—    Nē. Arī tu nezini. To neviens nezina.

—    Protams. Bet mēs zinām, ka tāda sistēma ir nestabila un spēj eksistēt, vienīgi pateico­ties nepārtrauktam enerģijas pieplūdumam. Zinu to no Sartoriusa. Šī enerģija rada stabi­lizējošu virpuļlauku. Tātad: vai šis lauks at­tiecībā pret «viesi» ir ārpusē? Vai arī lauka avots atrodas viņa ķermenī? Vai tu saproti starpību?

—   Jā, — es lēni pateicu. — Ja tas ir ār­pusē, tad … viņa tad … tāds …

—    Tad, attālinoties no Solāris, sistēma sairs, — viņš pabeidza manā vietā. — To pa­redzēt mēs nespējam, bet tu taču jau izdarīji eksperimentu. Šī raķetīte, ko uzšāvi… arvien riņķo, zini. Es vaļas brīdī pat aprēķināju tās kustības elementus. Vari startēt, iziet orbītā, pietuvoties un pārbaudīt, kas noticis ar … pasažieri…

—    Tu esi traks! — es iekliedzos.

— Tu tā domā? Nu … bet ja nu … atvilkt viņu šurp, šo raķetīti? To var izdarīt. Tā ir vadāma no tālienes. Nocelsim to no orbītas un …

—    Izbeidz!

—    Atkal nē? Tad ir vēl viens paņēmiens, ļoti vienkāršs. Pat nevajag nosēdināt Stacijā. Tieši otrādi, lai riņķo tālāk. Mēs tikai nodibi­nāsim radiosakarus; ja viņa dzīva, tad atsauk­sies un …

—    Bet… bet tur jau sen izbeidzies skā­beklis! — es ar pūlēm izdabūju.

—    Varbūt viņa iztiek bez skābekļa. Nu, pa­mēģināsim?

—    Snaut… Snaut…

—     Kelvin … Kelvin … — viņš mani sir­dīgi izmēdīja. — Padomā, kas tu esi par cil­vēku. Ko tu gribi aplaimot? Glābt? Sevi? Viņu? Kuru? Šo vai to citu? Abām tev vairs nepietiek dūšas? Pats redzi, pie kā tas noved! Saku tev pēdējo reizi: pašreizējā situācija at­rodas ārpus morāles ietvariem.

Piepeši es izdzirdu to pašu skaņu, ko iepriekš, it kā kāds ar nagiem skrāpētu sienu. Nezinu, kāpēc mani pārņēma dziļš, pasīvs miers. Man šķita, ka visu šo situāciju, mūs abus, visu pārējo es redzu no liela attāluma, apgrieztā binoklī: viss bija sīks, mazliet smieklīgs, nesvarīgs.

—     Labi, — es teicu. — Un kas, pēc tavām domām, man būtu jādara? Jānovāc viņa? Rīt ieradīsies tāda pati, tiesa? Un vēlreiz? Un tā

katru dienu? Cik ilgi? Kālab? Kas man no tā tiks? Un tev? Sartoriusam? Stacijai?

—    Nē, tu man vispirms atbildi. Startēsi kopā ar viņu un, teiksim, būsi topošu pār­maiņu liecinieks. Pēc pāris minūtēm redzēsi savā priekšā …

—    Ko tad? — es kodīgi jautāju. — Bries­moni? Dēmonu, vai?

—    Nē. Visparastāko agoniju. Tu tiešām jau noticēji viņu nemirstībai? Galvoju tev, ka viņi mirst… Ko tad iesāksi? Atgriezīsies pēc … rezerves?

—    Rimsties!!! — es sažņaudzu dūres.

Viņš vēroja mani ar iecietīgu smīnu pie­miegtajās acīs.

—    Ak tad man jāpierimst? Zini, tavā vietā es pārtrauktu šo sarunu. Labāk dari ko citu, piemēram, atriebības pēc vari nopērt ar žaga­riem okeānu. Kas nedod tev miera? Tātad ja … — viņš ar roku izdarīja pārspīlētu atva­dīšanās žestu, vienlaicīgi paceldams acis uz griestiem, it kā sekojot kādai tālē izgaistošai būtnei, — tad tu būtu nelietis? Bet, ja citādi, tad ne? Smaidīsi, kad gribēsies kaukt, izrādīsi prieku un mieru, kad tev gribēsies kost pirk­stos, un nebūsi nelietis? Bet ja nu te nevar neatrasties? Ko tad? Plosīsies Snauta priekšā, kurš ir pie visa vainīgs, jā? Nu tad papildus tu esi arī idiots, mans dārgais …

—    Tu runā par sevi, — es atteicu ar nokārtu galvu. — Es … mīlu viņu.

—    Kuru? Savas atmiņas.

—    Nē. Viņu. Stāstīju tev, ko viņa gribēja izdarīt. Tā nerīkotos neviens … īsts cilvēks.

—    Pats atzīsti sacīdams …

—    Nepiesienies vārdiem.

—    Labi. Tātad viņa tevi mīl. Bet tu gribi viņu mīlēt. Tas nav viens un tas pats.

—    Tu maldies.