SOLARIS

—    Jā, sevī ieslēgtus, apdzisušus, it kā iemūrētus, no visa pārējā atrautus procesus, gluži kā iekonservētus atmiņas avotus. Oke­āns tos uztvēra kā recepti, kā konstrukcijas plānu… tu taču zini, ka asimetriskie hromo­somu kristāli ir ļoti līdzīgi šiem cerebrozīdu nukleīnsa vieno jumu kristāliem, kas nosaka atmiņas procesus. Mantota plazma taču ir «iegaumējoša» plazma. Tādējādi okeāns izda­būja no mums ziņas, fiksēja tās un pēc tam — tu zini, kas bija pēc tam. Bet kādēļ tas tika darīts? Ha! Katrā gadījumā ne tāpēc, lai mūs iznīcinātu. Okeāns to varētu izdarīt daudz vienkāršāk. Vispār — ar tādām tehnoloģis­kām iespējām — tas galu galā varēja visu, piemēram, uzsūtīt mums dubultniekus.

—    Ahā! — es iesaucos. — Lūk, kāpēc tu tā izbijies pirmajā vakarā, kad es atnācu!

—    Jā. Bet varbūt, — Snauts piebilda, — okeāns jau ir to izdarījis. Kā tu zini, ka es tiešām esmu tas pats vecais labais Zurkulēns, kurš atlidoja šurp pirms diviem gadiem? …

Viņš sāka klusi smieties, it kā mans muļķī­gais izskats sagādātu viņam dievs zina kādu baudu, tad pēkšņi aprāvās.

—    Nē, nē, — Snauts nomurmināja. — Arī bez visa tā pietiek… Atšķirību varbūt ir vairāk, bet es zinu tikai vienu: mūs abus var nonāvēt.

—    Bet viņus nē?

—    Neiesaku mēģināt. Drausmīgs skats!

—    Ne ar ko?

—           Nezinu. Katrā ziņā neder ne inde, ne nazis, ne cilpa …

—    Un atomliesmu metējs?

—    Tu mēģinātu?

—           Grūti pateikt. Ja zini, ka tie nav cil­vēki …

—           Bet ja savā ziņā ir? Subjektīvi viņi ir cilvēki. Viņi galīgi neko nezina par savu … izcelšanos. Laikam esi to ievērojis?

—    Jā. Un … kā tas notiek?

—           Viņi reģenerējas neiedomājamā tempā. Neiespējamā ātrumā, tavā klātbūtnē, saku tev, un atkal no jauna sāk izturēties kā… kā…

—    Kā tad?

—           Ka mūsu priekšstati par viņiem, šie attēli atmiņā, pēc.kuriem vadoties …

—           Jā. Tas tiesa, — es apstiprināju. Nepie­vērsu uzmanību tam, ka ziede plūst pa apsvi­luša jiem vaigiem un pil man uz rokām.

—          Vai Gibariāns zināja?… — piepeši iejautājos.

Snauts uzmanīgi paskatījās uz mani:

—    Vai viņš zināja to, ko mēs?

—    Jā.

—    Tikpat kā noteikti.

—    Kā tu to zini, viņš tev stāstīja?

—           Nē. Bet es atradu pie viņa kādu grā­matu …

—           «Mazo Apokrifu»?! — es iesaucos, pielēkdams kājās.

—   Jā. Bet kā tu to vari zināt?—Snauts jau­tāja, pēkšņi satraukts, ar skatienu ieurbda­mies man sejā.

Es noliedzoši pakratīju galvu.

—    Mieru, — sacīju. — Tu taču redzi, ka esmu apdedzis un nemaz nereģenerējos. Kabīnē bija man adresēta vēstule.

—    Ko tu saki?! Vēstule? Kas tanī bija?

—    Diezgan maz. Faktiski zīmīte, nevis vēs­tule. Bibliogrāfiska rekomendācija iepazīties ar solāristikas pielikumu, ar šo «Apokrifu». Kas tas tāds?

—   Veca lieta. Iespējams, ka kaut kāds sakars te ir. Ņem.

Viņš izvilka no kabatas plānu sējumu ādas vākos ar nodilušiem stūriem un pasniedza to man.

—   Bet Sartoriuss? … — es izmetu, nogla­bādams grāmatu.

—    Ko Sartoriuss? Tādā situācijā katrs iztu­ras, kā . .. māk. Viņš cenšas būt normāls, viņam tas nozīmē — oficiāls.

—    Nu, zini!

—    Bet tā tas ir. Iekūlāmies, atceros, vien­reiz ķibelē. Nekavēšos pie detaļām, pietiks, ja pateikšu, ka uz mums astoņiem palika piec­simt kilogramu skābekļa. Viens pēc otra at­metām ikdienas rūpes, beigās visi staigājām bārdaini, tikai viņš vienīgais skuvās, spodri­nāja zābakus, tas ir tāds cilvēks. Protams, kaut ko viņš tagad izdarīs, tā būs simulācija, komēdija vai noziegums.

—    Noziegums?

—           Labi, tas nebūs noziegums. Mums jāiz­gudro tam kāds jauns apzīmējums. Piemēram, «reaktīvā šķiršanās». Skan labāk?

—    Tu esi ārkārtīgi asprātīgs.

—           Labāk būtu, ja es raudātu? Iesaki kaut ko.

—    Ak, liec mani mierā.

—           Nē, es runāju nopietni: tagad tu zini ap­mēram tikpat daudz, cik es. Vai tev ir kāds plāns?

—           Tu nu gan esi labais! Nezinu, ko iesākt, kad … atkal ieradīsies … — vai viņai jāiero­das?

—    Droši vien jā.

—           Kā īsti viņi tiek iekšā? Stacija taču ir hermētiska? Varbūt Stacijas apvalks …

Snauts noraidoši pagrozīja galvu.

—- Apvalks ir kārtībā. Nesaprotu, kā tas notiek, bet visbiežāk viesus mēs ieraugām pēc uzmošanās, mazliet taču galu galā ir jāguļ.

—    Bet ieslodzīšana?

—           Palīdz uz īsu brīdi. Atliek līdzekļi, pats zini, kādi.

Viņš piecēlās. Arī es piecēlos.

—           Klausies, Snaut… Tu domā par Stacijas likvidāciju, tikai gribi, lai es to pasaku?

Viņš pakratīja galvu.

—           Tas nav tik vienkārši. Skaidrs, ka mēs vienmēr varam aizbēgt, kaut vai uz Sateloīdu, un no turienes noraidīt SOS. Mūs, saprotams, kvalificēs kā jukušus — kaut kāda sanatorija uz Zemes, līdz pat brīdim, kamēr visu glīti un kārtīgi atsauksim, — atgadās taču kolek­tīva sajukšana prātā šādās izolētās bāzēs … Tas, iespējams, nemaz nebūtu visļaunākais. Dārzs, miers, baltas istabiņas, pastaigas sani­tāru uzraudzībā…