SOLARIS

—           Mēs? Trešajā dienā nolēmām iekļūt pie viņa, uzlauzt durvis, ja citādi nevarēs, savā cildenumā gribējām viņu ārstēt.

—    A… tātad tāpēc! — man izspruka.

—    Jā.

—    Un tur … tai skapī…

—    Jā, mans mīļais. Jā. Viņš nezināja, ka ari mūs pa tb laiku apmeklējuši viesi. Un mēs vairs nevarējām noņemties ar viņu. Bet viņš nezināja par to. Tagad jau … jau ir zināma … pieredze.

Viņš pateica to tik klusi, ka pēdējo vārdu drīzāk uzminēju, nekā izdzirdu.

—           Pagaidi, nesaprotu, — es teicu. — Kā tad tā, jums taču vajadzēja dzirdēt. Pats teici, ka jūs noklausījāties. Jums vajadzēja dzirdēt divas balsis, un tātad …

—           Nē. Tikai viņa balsi, un, ja arī tur bija nesaprotamas skaņas, tad, jādomā, tu saproti, ka visas piedēvējām viņam …

—    Tikai viņa balsi? … Bet… kāpēc?

—           Nezinu. Tiesa gan, man ir viena teorija par šo tematu. Bet uzskatu, ka nav vērts ar to steigties, it īpaši tāpēc, ka šī teorija visu tik un tā neizskaidro. Jā. Bet tev bija nepiecie­šams kaut ko redzēt jau vakar, citādi tu mūs abus uzskatītu par vājprātīgiem.

—    Domāju, ka pats esmu vājprātīgs.

—    Ak tā? Un nevienu netiki redzējis?

—    Redzēju.

—    Ko tu redzēji?!

Viņa grimasi vairs nevarēja nosaukt par smīnu. Ilgi vēroju viņu, iekams atbildēju:

—    To … melno …

Viņš neko neteica, bet viss viņa salīkušais un uz priekšu noliektais ķermenis mazliet sašļuka.

■— Tu tomēr varēji mani brīdināt, — es iesāku jau nedrošāk.

—    Es taču tevi brīdināju.

—    Kādā veida!

—           Vienīgi iespējamā. Pacenties saprast, es nezināju, kas tas būs! To nezināja neviens, to nevar zināt…

—           Klausies, Snaut, pāris jautājumu. Tu to … jau kādu laiku zini. Vai tā … tas … kas ar viņu notiks?

—    Tevi interesē, vai viņa atgriezīsies?

—    Jā.

—    Atgriezīsies un neatgriezīsies.

—    Ko tas nozīmē?

—           Atgriezīsies tāda pati kā … pirmās vi­zītes sākumā. Viņa vienkārši neko nezinās vai, izsakoties precīzāk, uzvedīsies tā, it kā tu nekad nebūtu darījis to, ko izdarīji, lai tiktu no viņas vaļā. Ja situācija neliks, viņa nebūs agresīva.

—    Kāda situācija?

—    Tas ir atkarīgs no apstākļiem.

—    Snaut!

—    Ko tu vēlies?

—           Mēs nevaram ļaut sev prieku spēlēt paslēpes!

—           Tas nav prieks, — viņš sausi pārtrauca. — Kelvin, man paliek iespaids, ka tu jopro­jām vēl nesaproti… vai arī, paga!

Viņam sāka spīdēt acis.

—    Vai tu vari pastāstīt, kas te bija?!

Noriju siekalas. Nolaidu galvu. Negribēju

uz viņu skatīties. Labāk, lai tas būtu kāds cits, ne viņš. Bet nebija izejas. Marles gabals ne­turējās pie sejas un nokrita man uz rokas. Nodrebēju no glumā pieskāriena.

—    Sieviete, ar kuru …

Es nepabeidzu.

—           Viņa nokāva sevi. Izdarīja sev… in­jekciju …

Snauts gaidīja.

—           Tātad pašnāvība? … — viņš jautāja, redzēdams, ka es klusēju.

—    Jā.

—    Tas ir viss?

Es klusēju.

—    Tas nevar būt viss …

Žigli pacēlu galvu. Viņš neskatījās manī.

—    Kā tu to zini?

Viņš neatbildēja.

—            Labi, — es teicu. Nolaizīju lūpas. — Mēs sastrīdējāmies. Patiesību sakot, nē. Es biju tas, kurš pateica, zini, kā tas notiek dusmās. Savācu mantas un aizgāju … viņa lika man saprast, gan netieši, bet, ja esi dzīvojis ar kādu gadiem, tad tas arī nemaz nav vaja­dzīgs … Biju pārliecināts, ka tie ir tikai vārdi — ka viņa baidīsies to izdarīt, un to… arī viņai pasacīju. Otrā dienā atcerējos, ka atstāju atvilktnē … indi; viņa to zināja — biju atnesis no laboratorijas, jo man bija va­jadzīgs, — toreiz paskaidroju viņai, kāda ir iedarbība. Izbijos un gribēju iet pakaļ, bet vēlāk nodomāju, ka tas izskatīsies tā, it kā es viņas vārdus būtu ņēmis nopietni un … at­metu ar roku; trešajā dienā tomēr aizgāju, jo man nekur nebija miera. Bet… kad atnācu, viņa jau "bija mirusi.

—    Ak tu, svētā vientiesība! …

Tik tikko savaldījos. Bet, paskatījies uz Snautu, sapratu, ka viņš neņirgājas. Es viņu

it kā no jauna iepazinu. Viņa seja bija pe­lēka, neizsakāms nogurums slēpās dziļajās grumbās uz vaigiem, tā izskatās smagi slims cilvēks.

—    Kāpēc tu tā runā? — es nedroši jautāju.

—    Tāpēc, ka šis notikums ir traģisks. Nē, nē, — viņš ātri piebilda, pamanījis, ka es sa­kustos, — tu joprojām vēl nesaproti. Protams, tu vari to ļoti smagi pārdzīvot, pat uzskatīt sevi par slepkavu, tomēr … tas nav ļaunākais.

—    Ko tu neteiksi! — es indīgi sacīju.

—    Priecājos, ka tu man netici. Tas, kas no­ticis, laikam ir briesmīgs, bet vēl briesmīgāks ir tas, kas … nav noticis. Nekad.

—    Nesaprotu … — es nedroši teicu.

Tiešām neko nesapratu. Snauts pamāja ar

galvu.

—    Normāls cilvēks … — viņš teica. — Kas tas ir — normāls cilvēks? Tāds, kas nekad nav izdarījis nekā nekrietna? Jā, bet vai viņš nekad neko tamlīdzīgu nav domājis? Un var­būt viņš pats nemaz nav domājis, bet viņā kaut kas nodomāja, dzima pirms desmit vai trīsdesmit gadiem, varbūt viņam izdevās at­vairīt to, un viņš visu aizmirsa, vairs nebaidī­jās, jo zināja, ka nekad to nerealizēs. Tā, un tagad iedomājies, ka uzreiz, gaišā dienas laikā, citu cilvēku vidū, tu sastopi TO — iemiesotu, piekaltu pie tevis, neiznīcināmu, ko tad? Kas tad būs?